Latvijas Architektūra Nr. 149 (2020/4)
Numura tēma: Dzīve centrā
Numura tēmu žurnālā atklāj Zanes Teteres-Šulces biroja «Open AD» darbi Berlīnē un Rīgā, dodot arī ieskatu arhitektes ģimenes savrupmājā Bieriņos. Žurnāls apskata apartamentu ēkas gan Klusajā centrā: Elizabetes, Jeruzalemes un Dzirnavu ielās («PALAST ARCHITEKTS», «DR ARHITEKTI»), Lāčplēša un Baznīcas ielās (SZK/Z), gan Tuvajā centrā – Āgenskalna apkaimē: «Vecrīgas skati» («Sarma&Norde») un «Filozofu rezidence» («Arhis Arhitekti»). Žurnāls izseko Šveices farmācijas firmas «Roche» biroju nama atjaunošanas vēsturei Miera ielā («Didrihsons arhitekti») un Modra Ģelža projektētās valdības vasarnīcas Jūrmalā pārbūvei («MARK arhitekti»), kā arī Mellužu estrādes renovācijai («Jaunromāns un Ābele»). Žurnāls viesojas Arvo Pērta mūzikas centrā Igaunijā un Toma Kampara un kolēģu projektētajā tirgū Ganā. Dace Aumele analizē Pierīgas nākotnes pilsētu un Rīgas apkaimju sacensību par iedzīvotājiem. Aktuālo dilemmu — ziedot vai neziedot LKP CK jeb Pasaules tirdzniecības centra ēku koncertzāles būvniecībai izskata Atis Kampars, atklājot Kronvalda parka apbūves vēsturi.
Redaktora sleja
Pieaugot Rīgas nekustamo īpašumu cenām, pieaug arī mājokļu tirgotāju izdoma, un nesen ir parādījies termins Tuvais centrs, ar to liekot pircējam saprast, ka arī dzīvojot Āgenskalnā vai Skanstē, jūs variet sevi pieskaitīt centra ļaudīm, jeb centrovikiem, ja lietojam rusicismu. Ķīpsalas miljonāri jau dzīvo uz centra sliekšņa, jo Vecrīga ir sasniedzama kājām vai ar velosipēdu. 80.gados, kad būvēja pēdējo jeb jaunāko tiltu pāri Daugavai Rīgas vēsturiska centra robežās, par videi draudzīgāku mobilitāti nedomāja, bet ja šodien būvētu Vanšu tiltu, uz tā būtu jāparedz vieta veloceliņam.
Pilsētu centros vienmēr burbuļo dzīve, šeit ir vislielākā cilvēku un automašīnu, velosipēdistu un elektrisko skrejriteņu, biroju un mājokļu koncentrācija. Tomēr centri nav viendabīgi, dzīves standarts tajos atšķiras un visās pasaules pilsētās pastāv Vestendas un Īstendas rajoni bagātajiem un nabagajiem jeb izsakoties politkorekti- pārtikušajiem un sociāli maznodrošinātajiem.
Rīgā dalījumam ir citas ģeogrāfiskās koordinātes. Dienvidos no Vecrīgas Maskavas forsštati jeb Rīgas Īstendu padomju vara mēģināja uzlabot ar arhitektoniskiem līdzekļiem, uzceļot t.s. Staļina kāzu torti- Kolhoznieku namu, bet ar to režīma ekonomiskie resursi izsīka. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas augstceltnei kaimiņos noplukušajās divstāvu koka ēkās- kultūras pieminekļos mitinās „graustu miljonāri” ar plāniem attīstības plāniem. Ziemeļos no Vecrīgas Vestendas raksturs ir Klusajam centram, jo klusums ir viens no mūsdienu visaugstāk novērtētajiem deficītiem. Modernā skaņu tehnika gan spēj sabojāt klusu vakaru uz jumta terases arī tur, ja skan smagā metāla mūzikai no Pārdaugavas.
Tomēr centram pietuvinātās industriālās un ostas teritorijas uz ziemeļiem no Vecrīgas var būt ieguvums pilsētai. Skanstes apkaimes uzplaukums pēdējās desmitgadēs pierāda Rīgas centra attīstības ziemeļu virzienā iespējamību. Ņujorkā High Line — kādreizējā dzelzceļa līnija, pārvērsta par zaļu gājēju promenādi kilometru garumā un divu stāvu augstumā virs ielu tīkla, ir kļuvusi par vietējās sabiedrības un tūristu iecienītu pastaigu un atpūtas vietu. Pienācis laiks arī Rīgas vēsturisko centru paplašināt ar Andrejsalu un Andrejostu, nomainot sliežu ceļus un inženiertehniskās būves ar sabiedriskām ēkām un promenādi gar upi, saistītu ar Viesturdārzu. Pilsētas vadībai ir jāspēj kapitalizēt Rīgas unikālās vērtības, gan aizsargājot, gan izmantojot vēsturisko mantojumu.
