Kapličas ēkas askētiskā formu valoda, atsauces uz Latvijas tradicionālās arhitektūras formām un arhetipiem (māja, šķūnis, baznīca), materialitāte (lubu jumts, iekštelpu koka apdare) un mūsdienu risinājumi (lielie stiklojumi, virsgaisma) tiecas būvi harmoniski iekļaut vidē un radīt īpašas noskaņas telpu rituālam. Telpas forma, apjoms, atvērtība un dabiskā vienkāršība rada labvēlīgus apstākļus sajūtu un domu transformācijai. Klātesošais dabas tuvums un skaistums sniedz iespēju uztvert dzīves sarežģītāko pārbaudījumu ar gaišumu, tiecoties atvieglot.
Būvapjoma sānu sienas un jumts veidots vienotā formā un apdarē, savukārt gala sienas paredzētas maksimāli atvērtas un caurspīdīgas, radot saikni ar āru, ienesot viegluma un gaišuma sajūtu. Sienu un jumta pagarinājums ēkas priekšējā daļā veido ieejas nojumi — starptelpu starp iekšu un āru. Masīvi koka vārti ieejas daļā simboliski atdala šo pasauli no viņpasaules, tie ir pēdējie, kas tiek atvērti aizgājējam. Centrālais motīvs ēkā ir krusts, kas caur grīdas segumu un jumta virsgaismu savieno pasaulīgo ar debesīm, kuram nav konkrētas robežas, aiz kura caur gala stikoloto sienu redzams skaists iekopts meža dārzs, radot sajūtu par vietu uz kuru tiek pavadīts aizgājējs.
Kapsēta vēl tikai veidojas un arī kapliča, iegūstot koka dabisko novecojumu, pamazām organiski ieaugs un iekļausies vidē. Ēkas tapšanā liela nozīme bija pasūtītājam — īstenot arhitektūras veidolu bija iespējams pateicoties pašvaldības darbinieku izpratnei un pozitīvai sadarbībai.
