Es mēdzu izpētīt dažādas idejas, piespraust skices pie sienas un iesaistīt kādu citu diskusijā. Mūsu birojā tieši tā notiek. Visa projekta izstrādes laikā to izvērtēšana var prasīt tikai dažas stundas, un konceptualizācijā vienlaicīgi piedalās vairāki cilvēki, es nepaturu hegemonijas tiesības izlemšanā. Varu izmantot citu arhitektu ideju palīdzību.
Strādājot sadarbībā ar tādiem izciliem māksliniekiem kā Vito Akonči, Valteru de Mariju, Denu Greiemu un Džeimsu Tirelu savos lielākajos projektos, Stīvens Holls ir pilnībā iegrimis mākslas un arhitektūras apvienojuma radīšanā. Bet, kā Holls izklāsta intervijā, viņa patiesā vērtība arhitektūrā pirmām kārtām ir zīmēšanā kā analogā procesā. Tas ir kā domas turpinājums, kas savieno rokas ar prātu, prātu ar acīm un ar sirdi.
Parasti, kad nāku uz tādu interviju kā šo, man ir līdzi iepriekš sagatavots saraksts ar jautājumiem, bet šoreiz vienkārši esmu gatavs uzklausīt jebko, kas Jums būtu sakāms par faktu, kā Jūsu zīmēšana iespaido to, ko darāt arhitektūrā.
Zīmēšana ir domāšanas veids, jo, kad jūs formulējat ideju un virzāt roku, lai veidotu formu kādai telpas, gaismas un ģeometriskai domas versijai, viss darbojas savstarpēji tik saskanīgi kā koncertā. Man arhitektūrā ir būtiski uzsākt projektu ar analogu zīmēšanas procesu, kas savieno rokas ar prātu, prātu ar acīm un ar sirdi. Tad ir iespējams novilkt, savienot un savstarpēji saslēgt daudz vairāk līniju, nekā tas būtu ar datoru. Mēs gan tomēr strādājam arī ar datoru. Es ieskenēju savus zīmējumus, līdzko tie ir gatavi, bet esmu arī atradis veidu, kādā var strādāt neticami ātri, esot uzticīgam 5×7 collu piezīmju bloknotam ? to var vienmēr nēsāt līdzi un ieskenēt, kad nepieciešams.
Vai jūs tagad skicēm izmantojat tikai un vienīgi piezīmju bloknotus?
Tieši tā. (Aiziet pie grāmatu plaukta un atgriežas ar vairākiem piezīmju bloknotiem.) Pajautājiet man par celni, un es atradīšu projekta oriģinālo skiču variantu. Tas ir paņēmiens, ko es sāku izmantot 1976.gadā. Pirms tam —1974.,1975.,1976.gadā — es rūpīgi un sīki izstrādāju detalizētus zīmējumus zīmulī.Tas bija vēl pirms digitālo uzlabojumu iespējām. Mēs radījām zīmējumus, kuros gluži taustāmi varēja just gaismu, faktūru, materiālu.
Jūsu zīmējumiem vēl joprojām piemīt kaut kas no tā.
Dažiem, taču esmu iepazinies ar ātrumu, ar kādu to pašu spēj paveikt dators. Ja ir vēlme pēc tēlainības, izmanto digtālos palīglīdzekļus.
Ja paraugāmies uz zīmējumiem un salīdzinām agrāk un vēlāk tapušos, ir manāmas atšķirības.
Šis ir vienkāršs zīmējums mājai Sagaponakā, Longailendā, dēvētai arī par Telpas Ieslēguma māju. Tā tika uzprojektēta ļoti ātri, piedaloties Koko Brauna konkursā.
Konkurss, kas norisinājās Hemptonā un kur Ričards Maierss palīdzēja viņam izveidot grupu no labi zināmiem arhitektiem, un katram uzdeva uzprojektēt māju, kuru varētu pārdot?
Projekta motīvi periodiski atkārtojas. Jūs varat redzēt koncepciju pašā zīmējumā — doma, ka baseins T—formas veidā ieslēgtu telpu. Māja ir sadalīta trīs paviljonos, katrs caurdurts ar ko līdzīgu caurulei, kas lidinās virs ūdens. Šī ir skice, kuru iespējams uzmest 15 minūtēs, bet tai piemīt visi nepieciešamie aspekti — trīs prizmas veidojošais ieslēgums, ūdens un doma, ka tas tek cauri, dots priekšstats par skarbo, vīnogulājiem klāto ainavu, kas to ietver.
Vai agrākie zīmējumi, kuros nav izmantotas avareļkrāsas, ir daudz sīkāk detalizēti?
Tie ir vairāk attēlojoši. Šis viens, dēvēts par projektu zemūdens mājai, (Sokolova mājai) 1976.gadā. Šis ir rūpīgi izstrādāts zīmējums zīmulī krustveida betona mājai Sentropēzā, kas peld četrus centimentrus zem ūdens līmeņa. Tajā laikā mani zīmējumi bija tikai melnbalti. Es koncentrējos uz gaismu, lai tā virzītu projekta attīstību. Melnajam un baltajam ir tik daudz dažādu nianšu un starptoņu.Tajā laikā es izveidoju krāsu spektru, un visi toņi tajā bija starp melno un balto. Šķiet, tur bija 50 mazu taisnstūru, un visi bija pilnīgas melnā un baltā variācijas.
Tas bija postmodernās arhitektūras uzplaukuma laiks. Maikls Greivs izmantoja purpura, rozā un oranžos toņus un tamlīdzīgi, bet es biju pilnīgi pret to un negribēju, lai mani darbi būtu tādi. Tā tomēr bija diezgan polemiska nostādne, un es veidoju savus zīmējumus ļoti vienkāršus un askētiskus, bez visiem kosmētiskajiem uzlabojumiem. Bet man tomēr bija respekts pret tādām autoritātēm kā, piemēram, Baragans.
Dīvaini, ja tā padomā. Ļoti drīz man Mehiko jālasa lekcija par Baraganu, un es tai izdomāju nosaukumu, pirms jūs ienācāt. Es domāju, kā lai runāju par viņu, un lekcijas nosaukums ir Baragans melnbaltajā.
O! Protams, viņa krāsu toņi ir tik piesātināti, ka vienmēr izlec, it kā iznāk ārā no plaknes.
Telpiski, vai ne? Un tiem piemīt perspektīva un tekstūra. Parasti tas viss lietots vienlaicīgi ar apjomu un proporcijām, tādēļ savā veidā tas ir kā melnbaltā krāsains izmantojums, jo kļūst pilnīgs.Tekstūra, apjoms, ģeometriskas formas un atbilstība beigu beigās kaut kā savienojas samērā — nekā nozīme, vērtība nav zudusi. Šķiet, kad es jaunībā uzsāku strādāt Ņujorkā, es mazliet spēlējos ar šo problēmu, strādājot melnbaltajā tehnikā.
Atceros, ka tajos gados vai mazliet vēlāk jūs izgatavojāt izsmalcinātus maketus. Vai jums vēl joprojām pietiek laika gatavot maketus?
Protams. Mūsu birojā ir maketu paraugu veikals. Mēs vienmēr esam veidojuši paši savus maketus, jo process kļūst par materiāla izpēti. Es izmantoju digitālos līdzekļus, kad vien iespējams, tādēļ mūs maketi ir kā hibrīdi. Piemēram, mums ir brīnišķīgs makets Minesotas universitātes Arhitektūras koledžai. Visas fasādes ir digitāli grieztas ar lāzeru no faila, ko saņēmām pa elektronisko pastu.
Tātad katru reizi, kad parādās kādas jaunas tehnoloģiskas iespējas, jūs tās pievienojat jau izmantotajām.
Man tie visi ir instrumenti. Tas, ka parādās jauni tehniski līdzekļi, nenozīmē, ka jāmaina visa pieeja. Darba instrumentus lieto, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Kāds ir projekta mērķis? Parasti ir koncepcija, kas ir daudz svarīgāka un kas neļaus pārspīlēt, lai tikai izrādītu kādus jaunus tehnoloģiskus paņēmienus.
Ko jūs domājat par to, ka daudzi studenti nemaz nemācās zīmēt?
Domāju, ka tā ir šim laikam raksturīga un pārejoša anomālija, kas tiks labota, kad paies kāds laiks un kļūs redzams, kas tad īsti ir svarīgi. Pirms kāda laika pastāvēja doma par to, ka elektroniskais pasts varēt iznīcināt vajadzību pēc sarunām, bet tas nenotika. Sarunā ir kaut kas, ko nevar ietilpināt elektroniskajā pastā, vai ne tā? Balss toņa maiņas? (maina balsi, lai ilustrētu savu domu).
To gluži nevar panākt ar datoru.
Nevar gan. Lai uzsāktu arhitektūras projektu, analogais process (zīmēšana) vienmēr būs dziļāks un sarežģītāks. Datora veidotajam zīmējumam piemīt plakanums jau tā pašos pamatos, tā būtībā. Es nesaku, ka mēs nelietosim vēl vairāk digitālo palīglīdzekļu, jo mēs to darīsim, bet es uzskatu, ka šeit ir runa par raudzīšanos lielos mērogos un kopskatā un par mazu detaļu un nianšu pamanīšanu.
Vai nav tā, ka tas pats attiecināms arī uz rakstīto tekstu? Ir kaut kas šajā — no galvas uz roku — kustībā. Bet arhitektūrā šis process izpaužas visspēcīgāk Pašlaik es rakstu grāmatu par Ēro Sārinenu, un?
Patiesi? Viņš ir lielisks arhitekts! Tā būs sengaidīta grāmata. Vienmēr esmu domājis, ka Sārinens bija nepietiekami novērtēts.
Viņš gan bija pazīstams, taču dzīves laikā mazāk novērtēts nekā tūliņ pēc nāves. Viena no lietām, ko uzzināju,- izjautājot potenciālos darbiniekus, viņš vienmēr gribēja redzēt viņu zīmējumus un skices. Reiz kāds ieradās un vēlējās tikt pieņemts darbā, un Ēro viņam lika uzzīmēt zirgu. Kandidāts adbildēja, ka neko daudz nezinot par zirgiem. Tad Ēro sacīja, lai zīmējot kailu sievieti. Bet jaunais cilvēks joprojām neko nevarēja uzzīmēt. Tātad viņš vispār nemācēja zīmēt! Nekāda darba! (Smiekli visapkārt.) Ēro sacīja, ka varot diezgan viegli redzēt, vai studentam ir potenciāls kļūt par arhitektu, tikai paskatoties viņa zīmējumus. Varbūt ir daži izņēmumi, bet nedaudzi. Nemācēt zīmēt ir tāpāt kā atrasties svešā valstī un nemācēt runāt turienes valodā. Kā spēja zīmēt ietekmē arhitektonisko ieceri?
Domāju, ka iespējams nokļūt līdz idejas kodolam daudz ātrāk un tādējādi pārbaudīt derīgumu ļoti daudzām variācijām. Izstādei, kas šoruden notika Pallādio projektētajai Bazilikai Vičencā, es vēlējos ko izveidot, kas atrodas kaut kam iekšā, un tas savukārt atrodas iekšā vēl kam citam, jo Pallādio antīkā kolonāde aptvēra vēl senāku XIV gadsimta baziliku. Tā nu es padomāju, un man iešāvās prātā — es pat varētu šo māju uzcelt īstajā izmērā. Tūlīt pat pievērsos projektam, pie kura tobrīd strādāju, un apsvēru, ka ēkas otrā versija varētu būt uzcelta pilnā izmērā Bazilikas iekšpusē. Un tā izskatījās brīnišķīgi milzīgajā augstajā griezumā.
Es mēdzu arī izpētīt dažādas idejas, piespraust skices pie sienas un iesaistīt kādu citu diskusijā. Mūsu birojā tieši tā notiek. Visa projekta izstrādes laikā to izvērtēšana var prasīt tikai dažas stundas, un konceptualizācijā vienlaicīgi piedalās vairāki cilvēki, tā ka es nepaturu hegemonijas tiesības izlemšanā. Varu izmantot citu arhitektu ideju palīdzību.
Tas ir patiesi interesanti, jo varētu domāt, ka Jūsu zīmēšanas spējas Jūs padara par vientuļu domātāju un plānotāju, jo, ja Jums koncepcija ir prātā un tikai Jūs to varat pareizi uzlikt uz papīra, tad arhitektūrai būtu jābūt vienpersoniskam procesam.
Tieši otrādi. Ja jūs varat uzzīmēt savu ideju, tad varat to parādīt citiem un apspriest to. Iespējams pat izvēlēties konceptuālu taktiku diskusijai profesionāļu grupā un iegūt vairākus virzienus problēmas risinājumā. Katram projekta aspektam ir neskaitāmas iespējas. Pietiekami ātra izlemšana, kā risināt vienu, ir atkarīga no spējas to noformulēt vārdos. Ja es teiktu, ka vēlos kaut ko, kas ir kaut kam iekšā, un kas savukārt ir vēl kam iekšā, tad tas jau ir kas līdzīgs formulēšanai.
Bet zīmēšana taču ir daudz precīzāka.
Zīmējot var redzēt apjomu, attiecības, …
…redzēt, kā tos var mainīt. Un varbūt apsvērt vēl dažas idejas, kuras varētu būt noderīgas gala variantā.
Pilnīgi pareizi. Dažās pie sienas piespraustajās skicēs, kuras minēju, man var būt attēlotas četras dažādas projekta pieejas. Un mēs tikpat labi varam izslēgt visas un sākt vēlreiz no sākuma; tā ir dedzības pilna projekta izstrādes daļa.
Kādi ir Jūsu uzskati par ierobežoto koncepciju?
Lai gan esmu diezgan daudz rakstījis par eksperimentālo fenomenu, par to, ka ēka pati par sevi ir vissvarīgākais aspekts, esmu pārliecināts, ka vajadzīgs spēks, kas virzītu projektu uz priekšu, ko es saucu par ierobežoto koncepciju. Tas nozīmē — laika, telpas, nosacījumu — visu aspektu ierobežota.
Tā Jūs to domājat!
Lekorbizjē bija Pieci arhitektūras nosacījumi. Tas ir jēdziens, kas var tikt pārnests no vienas atrašanās vietas uz otru. Es strādāju ar ko pavisam atšķirīgu — ar konceptu, kas ir relatīvi mērāms attiecībā pret situāciju, kurai tas tiks piemērots.
Tas ir diezgan īpatnējs paņēmiens. Katrs koncepcijas aspekts ir atkarīgs no konkrētās vietas, tas ir redzams projektos. Pavisam nesen man bija iespēja aplūkot Kiasma muzeju, un pagājušogad mēs staigājot pārgurām līdz nāvei, lai tikai varētu apskatītu Sarfatištrāses biroju ēku mazo vara piebūvi Amsterdamā. Kubisks, uzstutēts uz vecā kanāla, tas bija pavisam atšķirīgs no izlocītajām Kiasma formām, kas ir kā ieķīlētas starp apkārtējām ēkām. Un, lai gan no Kiasma paveras aizraujošs skats uz citiem iespaidīgiem Helsinku pieminekļiem, tā sienas ir biezas un blīvas, taču biroju ēkām Amsterdamā — trauslas un porainas, viscaur mazu caurumiņu sadurstītas. Šajā ziņā tās ir līdzīgas sienām milzīgajā dormitorijā Masačūsetsas Tehnoloģiju universitātē, t.s. Simonsa zālē, taču izmērs tur ir pavisam citādāks, tas patiesi izceļas vidē.
Kas ir ļoti svarīgi, jo tā pilsētas daļa (Masačūsetsā, Kembridžā) ir industriāli attīstīta. Guļamzāle atrodas tieši studentu pilsētiņas nomalē, un tā veido porainu membrānu, kura ir caurredzama.
Tā ir patiesi iespaidīga, pie tam milzīga apjomā.
Platība ir 160 000 kvadrātpēdu. Kad es to projektēju, man bija jāiedomājas sevi esam Alvara Ālto Beikera ēkā Masačūsetsas Tehnoloģiju universitātē un Ēro Sārinena Pakāpienu zāli Jēlā. Tie ir paraugi, pēc kuriem darināt ko līdzīgu ir grūti. Patiesībā ideja par ierobežoto koncepciju savā ziņā radusies Ēro iespaidā. Viņš katrreiz uzsāka atšķirīgu pieeju, atkarīgu no atrašanās vietas, apstākļiem, vides. Laikā, kad viņš strādāja pie masīvajām akmens guļamtelpām Jēlā, Ēro spēja radīt Seintluisa Arku, apbrīnojamu nerausējošā tērauda konstrukciju.
Kā zīmējumi iespaido klientus? Protams, tie var palīdzēt, jo ir ļoti izteiksmīgi un skaisti, bet vai tie kādreiz spēj būt par traucēkli?
Nekad. Tas ir visskaidrākais un vienkāršākais veids, kādā parādīt telpu, gaismu un koncepciju, nevis kā datora zīmējumā, kam piemīt zināmas nepilnības.
Tie visi izskatās vienādi.
Tie savā būtībā ir paredzēti izmantošanai, kad darba koncepcija jau skaidra, jo notiek tā, ka ieskanētais materiāls uzreiz tad šķiet pārāk burtisks, jo bijis par agru savā attīstībā. Akvareļa skice vai jebkāda diagramma, kas sastāv no trim līnijām un kuba, ir noderīgāks līdzeklis ilustrācijai, nekā kaut kas detalizēti izsmalcināts, kad projekts ir vēl tikai domu līmenī.
Tā ir problēma, kas redzama studentu zīmējumos, tie izskatās kā pabeigti objekti…
Un tie nemaz nav pabeigti. Datora spēka nelaime ir, ka var nebūt vispār nekādas vērā ņemamas idejas, bet tikai uzdot darbu mehāniskajam zīmētājam un iegūt jau gatavu celtni, un, demonstrējot to nezinošiem cilvēkiem, redzamais rezultāts ir atbaidošs, nepareizi novietots, bez jēgas un neglīts.Tādēļ datora spēja visu paveikt tik ātri kļūst par briesmām arhitektūras jomā.
Tas attiecinām arī uz maziem bērniem.Viņi paši domā, ka ir uzzīmējuši tik skaistu māju tāpēc, ka ārējais izskats ir nopulēts. Bet nav nekāda vieglā ceļa, nekas nenotiek bez pūlēm un pats no sevis, lai gan no malas tas tā varētu izskatīties. Vai bez akvareļu skicēm ir vēl kādi līdzekļi, ko Jūs pašlaik lietojat?
Bieži projekta sākuma stadijas prezentācijās mums ir akvareļu skices, ieceri izsakošas diagrammas un makets, kurā varbūt var ielūkoties iekšā ? un parasti arī pāris paraugi no materiāliem, kurus ierosināts izmantot. Tas dod priekšstatu par telpu, konceptuālo stratēģiju, kura ir projekta virzošais pamats, un ģeometrisko aspektu. Bieži mēs varam pagaidām iztikt bez plāniem, jo kad tiek apstiprināta vispārīgā stratēģija, nevajag pieķerties nekādām konkrētām pragmatiska plāna detaļām.
Kur atrodas labierīcības un tādā garā?
Ja klientiem ir tīkama galvenā pieeja, mēs varam apsvērt tālāko.
Izklausās loģiski; pārāk cieša pieturēšanās pie plāna var būt bremzējoša.
Patiesībā es jau 1983.gadā izveidoju planometrijas perspektīvo sākotni. Es uzzīmēju četras vai piecas perspektīvas, plānā pārveidoju tās uz atpakaļu, un tad atvasināju plānu no radušās telpas, no viens otru pārklājošajām perspektīvām. Pirmo reizi es to pielietoju Kouna apartamentos 1983.gadā. Vēlāk, 1986.gadā, es to izmantoju pilsētbūves plānā Porta Vittoria projektam Milānā, kur viss pilsētas sektors bija atvasināts no telpiskām perspektīvas konstrukcijām, kas apgrieztas otrādi. Šīs metodes priekšrocība ir, ka var uzskatīt griezumu secību svarīgāku par plānojumu, jo pilsētvides apstākļos, kur ir piecu, sešu, septiņu un astoņu stāvu mājas, griezumi ir lielāki par pašu plānu, tādēļ pirmo uzzīmēt plānu ir bezjēdzīgi.
Kā ar Jūsu interesēm mākslā? Jūs esat viens no retajiem arhitektiem, kuri bieži rīko izstādes mākslas galerijās.
Mana sieva ir māksliniece Solanža Fabaijo, un arī mans brālis ir mākslinieks. Kad es pirmoreiz ierados Ņujorkā, naktis pārlaidu viņa bēniņos. Esmu dzīvojis Sanfrancisko, mēģinot uzsākt praksi, bet neatrodot klientus, taču es ļoti dedzīgi izmantoju katru izdevību, lai iepazītu Vito Akonči, Denisa Openheima, Džeimsa Tirela un Maikla Heizera darbus. Tie bija cilvēki, kuri tajā laikā — 1976./1977.gadā — radīja apbrīnojamus mākslas darbus.
Kopš esmu Ņujorkā, man ir bijusi iespēja sadarboties pie nozīmīgiem objektiem; vispirms ar Vito Akonči pie Mākslas un Arhitektūras Vitrīnas, ar Džeimsu Tirelu esmu strādājis pie daudziem viņa maketiem; pašlaik kopīgi ar Denu Greiemu izstrādājam kādu viņa veidojumu, ko paredzēts novietot tieši Masačūsetsas Tehnoloģiju universitātes dormitorija centrā. Tā būs lielisks mākslinieka skulpturālais paraugs, kas kļūs par ēkas atpūtas zonu.
Un sadarbībā ar Ričardu Tutlu esam strādājuši pie viesu mājas, t.s. Brāzmu mājas Ņūmeksikā. Viņš ir izcils sadrbības partneris, un tieši šī ir tā mazā māja, no kuras tika izveidota pilna lieluma otrā versija Pallādio Bazilikas iekšienē. Pašlaik es strādāju kopā ar Valteru de Mariju; mēs veidojam milzīgu objektu Nelsona Atkinsa Mākslas Muzeja pagalmam (Holls izstrādā piebūvi). Saule un 34 mēneši būs apbrīnojama kompozīcijas daļa 500 pēdu diametra diskā, kurš karāsies virs ieejas parkā.
Jūs studējāt glezniecību vai tēlniecību?
Es studēju glezniecību Vašingtonas universitātē. Biju otrajā kursā, kad man viss bija tiktāl apnicis, ka es devos pie sava profesora un teicu, ka vēlos pamest arhitektūru, jo pragmatisms bija nospiedošs un pasniedzējiem nebija ne dvēseles, ne etuziasma. Profesors atteica, ka manā vietā viņš tā nedarītu, un ielika man C gleznošanā. Man vienmēr bijis visaugstākais vērtējums visos mākslas priekšmetos, un viņš man ielika C. Tā nu es nepametu arhitektūru. Pēc dažiem gadiem es viņu apmeklēju, un viņš izklāstīja, ka pats kādreiz bijis arhitektūras students, taču pametis mācības, kā rezultātā ir tikai mākslas profesors. Viņš sevi uzskatīja par zaudētāju, kas cietis sakāvi arhitektūrā, un es esmu viņam bezgala pateicīgs par to grūdienu, kas lika man saņemties un turpināt.
Pastāstiet kaut ko par mākslas un arhitektūras mijiedarbi kādas Jūsu autoritātes darbos.
Ir manis cienīti arhitekti kā Lebeuss Vuds, kuri necēla, bet zīmēja veselas pasaules arhitektūrā. Savos zīmējumos viņš bija lielisks formu meistars, ārkārtīgi eksplozīvs iztēlē, viņa zīmējumos bija vietas, kuras, šķiet, apdzīvot būtu daudz veiksmīgāk, nekā tas noticis Bostonas iepirkšanās centrā vai atbaidošā lidostā, vilks viņu zina kur. Mūsu pasaule ir sliktas arhitektūras pārpilna. Otra personība ir Masimo Skolari. Zīmējumos viņš sīki attēlo vides, pilsētu fragmentus, be ne kā Italo Kalvino. Vēl ir Valters Pičlers, kurš nolēma sevi ierobežot līdz ļoti poētiskiem zīmējumiem un kontrukcijām, kas ir kā hipnotizējoši valdzinošas ikonas zudušajam dvēseliskumam arhitektūrā. Domāju, ka vienmēr būs izdevīgāk tiem arhitektiem, kuri neapgrūtina sevi ar pūlēm un stresu, lai uzceltu patiesi labu objektu, kas mūsdienās nemaz nav tik viegli.Vienmēr kas tāds dabū gatavu labu projektu?
Viņš triumfē pār grūtajiem apstākļiem. Šķiet, Jums tas izdodas visu laiku.
