Trīs biennāles temati

«Šī
gada Venēcijas ekspozīcija man šķiet zīmīga ar to, ka šķietami mazāks bija
atsevišķo autoru un jaunrades darbu īpatsvars kopējā arhitektūras parādē. Tā
vietā manu uzmanību pievērsa vairākas, gribētos teikt, netipiskas biennālei
tēmas — autortiesības, būves izmaksas
un apbūves normatīvi,» — iespaidos
par biennālē redzēto dalās Ingurds Lazdiņš.

Šī gada Venēcijas ekspozīcija man šķiet
zīmīga ar to, ka šķietami mazāks bija atsevišķo autoru un jaunrades darbu
īpatsvars kopējā arhitektūras parāde. Tā vietā manu uzmanību pievērsa vairākas,
gribētos teikt, netipiskas biennālei tēmas — autortiesības, būves izmaksas
un apbūves normatīvi
.

Tāda bija
ziņa par Ādolfa Losa projekta — Žozefīnes Beikeres mājas (Josephine Baker
Haus
) — likteni. Šī ēka, projektēta aktrisei un zvaigznei, tā arī nekad nav
tikusi uzbūvēta, bet tagad, pēc vairāk nekā  75 gadiem, ir saņemts
pieteikums no Ķīnas vidienes, ka mājas projektu savā teritorijā un par saviem
līdzekļiem gatavojas realizēt kāda uzņēmīga un labi situēta persona. Arī tas
vēl nebūtu nekas, jo arī pēc Meistara nāves jau pagājuši vairāk nekā 75 gadi un
mantiskās autortiesības, kā zināms, tad vairs nav spēkā. Bet visu situāciju
sarežģī tas apstāklis, ka dzīvs un pie labas veselības ir viens no tā laika
Ādolfa Losa asistentiem — šīs mājas projekta līdzautors ar paša Meistara
svētību. Līdz ar ko formāli iznāk, ka projekta izlietošanas tagadējiem
interesentiem būtu ar tā laika mācekli jāstājas līgumiskās attiecībās…. Vai tas
būs kavēklis Beikeres mājas jau tā novēlotajai piedzimšanai, vai puses vispār
panāks kaut kādu vienošanos — rādīs laiks. Taču jautājums, ar kuru šis gadījums
ir iekļuvis Venēcijas annālēs tur pat vai ar 10 metrus garu informatīvo stendu
vai un cik tālu sniedzas projekta līdzautoru tiesības, un vai līdzautoru
pastāvēšana automātiski var apgrūtināt mākslas vai arhitektūras darba, kā šajā
gadījumā, brīvu lietošanu;

Hamburgas iecerētā lepnuma — Hercoga un de
Merona uz veciem mūriem upes vidū projektētā Elbas filharmonija (Elbphilharmonie)
ir pārvērtusies par visu iesaistīto pušu ļaunāko murgu — būves izmaksas no
sākotnējiem ~50 miljoniem eiro 2003. gadā ir izaugušas līdz 340 miljoniem 2008.
gadā, bet pagājušogad sasniegušas lepnus 460… miljonus eiro. Šai situācijai
bija veltīta vesela zāle Arsenālā — abas tās garensienas bija noklātas ar avīžu
izkopējumiem  ~1,5×2,5m formātā un vācu valodā, aptverot laika posmu no
pašiem projekta pirmsākumiem (starptautisks konkurss ~2003. gadā) līdz pat
šodienai. Kāda no tā mācība? — arhitektūras objektu tapšanas vēsture nereti
ir šo objektu finanšu vēsture
— citiem vārdiem sakot, pašiem arhitektiem ir
jābūt atbildīgiem par savu skiču realizāciju visos projekta virzības etapos, bet
pasūtītājiem būtu jāsaprot, ka viņu sākotnējās būves programmas sagatavošanas
pamatīgums un atbilstība dzīvē vēlamajam ir arī visbūtiskākā operatīvas un
prognozējamas realizācijas ķīla. Konkrētajā gadījumā Hamburgas domes izraisītie
neskaitāmie labojumi un papildinājumi ēkas risinājumos un telpu programmā tiek
minēti kā  viens no kardinālākajiem ieilgušā procesa un lavīnveidīgi
pieaugušo izmaksu cēloņiem. Savukārt būves ģenerālais būvuzņēmējs (absolūti
prominentā vācu megakompānija Hochtief)
šajā konkrētajā situācijā tiek raksturots kā «plēsonīgu juristu kantoris ar
nelielu būvnieciskas ievirzes piedēkli sākotnējā līguma slēgšanai»… ko tur
vairs piebilst. Bet vai situācija nav diezgan pazīstama?

Pārsteidza
viens no «Āfrikas stendiem» — Lielbritānijas ekspozīcijā, kurā diezgan šokējošā
veidā bija salīdzināta Lagosas un Londonas pieredze līdzīgu pilsētbūvniecisko
situāciju risināšanā ar pilnīgi atšķirīgiem paņēmieniem — «tur» viss notiek pēc
tradīcijām un precedenta, gandrīz vispār bez tādiem priekšrakstiem kā apbūves
noteikumi, kamēr «šeit — Vecajā pasaulē», viss iespējamais ir noreglamentēts un
aprakstīts «krustām un šķērsām». Bet arī šajā eksponētajā normatīvu pārpilnībā
varēja saskatīt vismaz vienu gaismas stariņu, mums pieredzei LV svarīgu —
Anglijā paralēli normām un normatīviem jau sen ir izstrādāti, bet galvenais —
ir iedibināti — arī tādi formulāri kā prakses un precedentu analīzes
atsevišķa veida regulāri informatīvie izdevumi, kuros ar konkrētiem piemēriem,
ar spēkā esošo paragrāfu piesaukšanu, bet galvenais — ar to skaidrojumiem un
praksē pamatotām interpretācijām — ir parādīts, kā katrā konkrētajā situācijā
vai objektā ir panākta atbilstība normām. Secinājumi? Vismaz divi —
galarezultātā arī Anglijas «precedentu prakse», izrādās, nav nemaz tik tāla no
šķietamās patvaļas un jebkāda oficiālā regulējuma trūkuma Lagosā. Bet
galvenais, kā zināms — tieši «interpretācijas» — oficiāli atzītas precedentu
prakses trūkums — nereti arī ierēdņu «pašdarbība» un visa veida politiskas
spekulācijas ir tie iemesli, kāpēc reizēm arī pavisam jēdzīgi arhitektūras
risinājumi neatrod savu vietu dzīvē, bet vismaz tik pat bieži nākas dzīvē
sastapties ar kurioziem un pat kliedzošiem legalizētas telpiskās vai normatīvās
patvaļas piemēriem…

Tik daudz
par redzēto un spilgtākajiem iespaidiem. Kas pietrūka? Kā allaž — visvairāk
vēroju un sajūsminājos par atsevišķo autoru un biroju sasniegumiem, jaunās —
mūsdienu arhitektūras virsotnēm. Tas arī visvairāk pietrūka — kad reiz būs tā
biennāle, uz kuru mūsu — Latvijas arhitekti aizvedīs savu arhitektūru — telpas
arhitektūru, pilsētas arhitektūru, dzīves arhitektūru. Ne tikai filozofiju, ne
tikai koncepcijas, un ne pagātnes noskaņas. Šādā kontekstā pat vienas kārtīgas
fakultātes kursa darbu tēma ekspozīcijā — visā to daudzveidībā, kā reizi no
reizes to pašā biennālē redzam — var būt reālajai un dzīvajai arhitektūrai, šķiet,
tuvāka, nekā jebkādu zinātniski, vēsturiski un enciklopēdiski pētniecisko darbu
vai uz mākslas instalāciju robežas balansējošu dārgu un pašmērķīgu konstrukciju
publiska izrādīšana.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx