Red Bull efekts

«Profesijai ir slikta reputācija, pret arhitektiem slikti izturas, slikti atalgo. Bet arhitektu savienība par to klusē. Mēs nevarējām tā vienkārši neko nedarīt un vērot notiekošo, tāpēc mēs un citi nesen izveidotie biroji nodibinājām ig—Architektur.» Pārdomās par savu darbu un arhitektūras biznesa filozofiju intervijā Oliveram Elzeram dalās Vīnes arhitektu biroja Querkraft īpašnieki.

Apvienību Querkraft 1998.gadā nodibināja Jākobs Dunkls, Gerds Erharts, Pēters Zaps un Mihaels Cinners (Jakob Dunkl, Gerd Erhart, Peter Sapp, Michael Zinner). Kopš 2000.gada grupu veido Dunkls, Erharts un Zaps.

Oliver Elser: Kā jūs saņēmāt ielūgumu piedalīties konkursā mākslas instalācijai Vīnes MuseumQuartier (muzeju kvartāls) pirms jūs pastāvējāt kā firma?
Gerd Erhartt: Apvienība Querkraft kā tāda vēl nepastāvēja, bet mēs jau bijām strādājuši kopā dažos nelielos projektos.
Jakobs Dunkl: Tieši tā. Laikraksts Falter, kas atspoguļo jaunumus Vīnes kultūras dzīvē, rīkoja viesības, kur mums bija jāorganizē viesu ēdināšana. Viens no redaktoriem bija arī Vīnes muzeju rajona MuseumsQuartier kurators. Tā tas viss notika. Toreiz mūsu apvienību vēl sauca Dunkls, Erharts, Zaps un Cinners.

OE: Un tad, kad jūs uzaicināja piedalīties konkursā, jūs padomājāt, hm…, bet kā tad mūs patiesībā sauc?
Peter Sapp: Vienkārši laika gaitā jau kļuva neiespējami atbildēt uz telefona zvaniem ar — «Sveicināti! Dunkla, Erharta, Zapa un Cinnera birojs klausās!»
JD: Tas drīzāk izklausās pēc advokātu biroja.
PS: Mums nebija nodoma radīt izdomātu, mākslīgu nosaukumu, taču toreiz mums nebija izvēles.
JD: Kāds reiz teica, ka mēs kultivējam poētisko pragmatismu. Iniciatīva bija tīri pragmatiska. Nevis «mums ir vajadzīgs nosaukums kā popgrupai», bet gan «tas ir tik nogurdinoši» un tad — «tagad, kad mums būs nosaukums, tam ir jābūt nosaukumam ar nozīmi, tam ir jābūt skanīgam.» Emocionāli skanīgam.
PS: Nosaukums saistās arī ar mūsu pirmo projektu MuseumsQuartier kvartālā. Tieši tad mēs ievērojām, ka mūsu pieejas pamatā ir domāšanu ārpus rāmjiem (kas vāciski saucas Querdenken). Kopš tā brīža mums kļuva raksturīgi apspriest veidu, kādā tiek izvirzīti projektēšanas uzdevumi.
GE: Atšķirībā no citām apvienībām, mums jau sākumā bija skaidrs, ka mums būs sadarbības akts — t.i., mēs visu nostādījām profesionālā līmenī.

OE: Pat tik niecīgā konkursā, kur jūs nedarījāt neko vairāk, kā tikai izklājāt dažus sarkanus pārklājus, vai tad jau jums arī bija oficiāls sadarbības akts?
PS: Jā, taču saprotams, ka tas bija ieguldījums nākotnē, tas nebija domāts kā pamats tikai vienam projektam.
GE: Mēs arī izstrādājām ļoti precīzus noteikumus, piemēram, par to, kas notiek gadījumā, ja viens no partneriem pamet apvienību, kā tiks izpirkta viņa daļa vai kas notiks ar nosaukumu.
JD: Šajā sakarā mums ir laimējies, ka tagad mūs dēvē par Querkraft. Tagad būs vienkāršāk, ja kāds vēlēsies pievienoties firmai kaut kad nākotnē. Citas firmas saucas «tāds un tāds un partneri», bet tad vienmēr paliek tukša vieta starp tiem, kas deva savu vārdu firmai un starp tiem, kas ir «tikai partneri». Iemels tam, kāpēc Austrijas arhitektūras vidē ir tik daudz arhitektu apvienību ir tas, ka mūsu arhitektu savienībai ir visstriktākie nosacījumi Eiropā, ja ne visā pasaulē, attiecībā uz kvalifikāciju. Man vēl nācās pierādīt, ka man ir piecu gadu profesionālā pieredze, lai varētu saukt sevi par arhitektu. Šobrīd ir nepieciešama tikai trīs gadu pieredze. Mūsu arhitektu savienībā ir arī visaugstākā dalības maksa Eiropā. Tātad, kas notiek? Proti, četri vai pieci cilvēki apvienojas tāpat kā mēs un tad tikai vienam no viņiem ir jābūt savienības biedram.

OE: Bet ja visi grupas dalībnieki ir arī partneri, tad nav jāmaksā noteikta alga — katrs cieš badu tikpat lielā mērā.
JD: Dažas nedēļas pēc badošanās perioda pēkšņi pienāca brīdis, kad mēs bijām iesaistīti dažnedažādos nelielos projektos, un pēkšņi mums bija nepieciešami vairāki papildu darbinieki. Taču viņi nestrādāja mūsu birojā, jo mēs nevēlējāmies veidot šos mākslotos, neīstos darba apstākļus. Katrs mūsu līgumdarbinieks varēja strādāt patstāvīgi, īstenojot savus mazos projektus un mēs ar viņiem tikāmies sanāksmēs vienreiz nedēļa.

OE: Tas ir maksimālisms līgumdarbinieku piesaistīšanā — līgumdarbiniekiem ir pat pašiem jāiekārto savas darbavietas un jāsagādā datori!
PS: Tā tas patiešām ir. Taču tas arī nozīmēja, ka viņi varēja brīvi strādāt un īstenībā darboties kā neatkarīgi biroji. Atbildību, vai citiem vārdiem sakot, visas ar atbildību saistītās lietas mēs uzņēmāmies paši.
JD: Katru piektdienu mēs gājām pusdienās ar visiem līdzstrādniekiem, taču strādājot pie lielākiem projektiem, tas vairs nebija iespējams. Strādājot pie Adidas Brand Center projekta, tā vairs nevarēja strādāt. Šajā posmā mēs iemācījāmies deleģēt pārstāvjus.

OE: Liela atšķirība starp jums un citām jaunām apvienībām no vienas puses un lielām firmām, piemēram, CoopHimmelb(l)au vai Hansa Holeina biroju no otras puses, ir tā, ka jaunākā paaudze uzskata sevi drīzāk par pakalpojumu sniedzējiem, nevis par «māksliniekiem».
PS: Tā tas ir. Mēs uzlūkojam klientu kā sadarbības partneri. Bet ja mums vajag viņu pārliecināt, jo mēs paši esam pārliecināti par konkrēto risinājumu, mēs darām visu iespējamo. Tad nekas nav par grūtu, lai pārliecinātu par mūsu idejām.
GE: Mākslinieku paaudzes arhitekti bija laimīgi, kad klients lika viņiem mieru. Taču nekas labs no tā nesanāk.

OE: Pirmie projekti bija mazbudžeta vienģimeņu dzīvojamās mājas un …
JD: Mēs gribam izsvītrot apzīmējumu «mazbudžeta» no sava vārdu krājuma. Galvenais ir efektivitāte. Mēs esam iemācījušies, ka projektējot ar nelieliem budžeta līdzekļiem — kā mēs to darījām, kad tikko sākām strādāt — jūs strādājat efektīvāk ar tiem līdzekļiem, kas ir jūsu rīcībā. Tas atstāj paliekošu iespaidu. Adidas Brand Center nebija lēta ēka, bet naudu var izmantot arī efektīvāk un tādējādi uzbūvēt daudz vairāk no telpiskās programmas, nekā paredzēts konkursa nolikumā. Manā skatījumā ļoti jauks piemērs ir Citroën — viņi aptuveni vienā laikā, strādājot ar tiem pašiem inženieriem, izlaida stila ziņā līdzīgus modeļus 2CV un DS jeb «dievieti». Visu laiku nav jābūvē 2CV modeļi — var arī ieguldīt daudz naudas un radīt auto, kas ieiet vēsturē.

OE: Un klienti, kas vēlas mazbudžeta vienģimenes dzīvojamo māju?
PS: Mūsu telefons nebeidza zvanīt gadiem ilgi: «Mēs vēlamies māju par puscenu. Jūs taču tādas projektējat, vai ne?» Tagad mēs ar to vairs nenodarbojamies.
JD: Taču mums vēl aizvien tāpat kā agrāk patīk projektēt privātmājas. Vienīgā problēma ir atalgojums.
PS: Honorāru jāprasa turpat vai trīs reizes.
GE: Pēc tam mēs šādus pasūtījumus nododam tālāk jaunākiem kolēģiem.

OE: Vai šo problēmu nevarētu atrisināt, izmantojot tipveida projektus?
JD: Pašlaik tirgū jau ir sastopami daži gluži pieņemami vienģimenes dzīvojamo māju tipveida projekti. Arī kā sagataves. Vienīgā problēma, ka radot šādu produktu, nevar paredzēt, kā tas iekļausies apkārtējā vidē.

OE: Runājot par jūsu projektētājām dzīvojamām mājām, piemēram, Lēba ielā, Vīnē, vai jūs nevarētu izmantot šo pašu projektu citā vietā?
JD: Mēs jau esam to apsprieduši un par laimi esam nolēmuši, ka tas vairs neizskatīsies tāpat.

OE: Kāpēc?
PS: Vienmēr ir daži parametri, kas atšķiras. Mājokļi ir tik detalizēti; projektējot šādus nelielus elementus, nevar atļauties zaudēt ne centimetra.
JD: Mēs tiešām vienmēr cenšamies noskaidrot, vai ir iespējams izmantot kādu no iepriekšējo projektu risinājumiem. Bet tie nekad nav piemēroti. Taču ir jāsaka, ka mēs neuzskatām savu biroju vienīgi par radošu arhitektūras studiju, bet pavisam noteikti arī par komercuzņēmumu. Tāpēc mums noteikti patiktu, ja mums būtu tāda «slaucamā govs» jeb masveida produkts. Bez tam pievilcīga šķiet arī ideja radīt arhitektūru ne tikai bagātniekiem, bet izveidot ko tādu, ko var atļauties katrs. Katrā ziņā mēs tiešām esam pārliecināti, ka kvalitāte kaut ko maksā. Tas, protams, ir absurdi, ka atšķirība starp sliktu arhitektu un izcilu arhitektu, piemēram, Zahas Hadidas honorāriem, ir pavisam niecīga. To nekādi nevar salīdzināt ar atšķirību starp vidusmēra futbolista un Deivida Bekhema atalgojumu.

OE: ig—Architektur (interešu grupas mājas lapā) publicētajā rakstā, jūs reiz ierosinājāt palielināt honorārus par trīsdesmit procentiem.
JD: Mēs un visas citas firmas, kas darbojas ig—Architektur, noteikti strādājam par četrdesmit procentiem vairāk nekā vidusmēra arhitekts.

OE: Kāda bija reakcija?
GE: Arhitekti ir tik iebiedēti, viņiem tik ļoti trūkst pašvērtējuma, ka viņi necer, ka viņu darbu pienācīgi atalgos. Ja salīdzinām mūsu honorāru ar tām summām, ko maksā biznesa sektorā, piemēram, konsultantiem, vai slaveniem juristiem un ārstiem, tad tas pat nav salīdzināms.

OE: Vai jūs negribētu nodibināt konsorciju?
PS: Visu regulē tirgus, taču ne attiecībā uz kvalitāti.

OE: Bet vadošie juristi taču arī ir izveidojuši savus konsorcijus.
JD: Mums vienkārši jābūt spējīgiem pateikt, ka CoopHimmelb(l)au, Zaha Hadida un Querkraft pieprasa divreiz lielāku honorāru. Izdevumi, kas saistīti ar ēkas projektēšanu, parasti sastāda sešus procentus no kopējām ēkas izmaksām — tātad, no radošā procesa līdz detālplānojuma izstrādei. Lai ko arī nedarītu firma, piemēram, Hadidas birojs, tas maksā sešus procentus, ja viņa šo summu divkāršotu, tad ēka būtu nedaudz dārgāka, bet uz visu pārējo izmaksu fona, ieskaitot zemes gabala cenu un tehniskās infrastruktūras izmaksas, klients tikpat kā nejustu atšķirību.

OE: Normans Fosters saņem lielāku honorāru.
JD: Protams, ka saņem. Taču pagājušajā nedēļā es biju Londonā, Hadidas birojā, un viņi strādā trīsreiz lielākā šaurībā nekā mēs. Vienā no vadošajiem arhitektūras birojiem, kuru var salīdzināt ar Bekhemu arhitektūrā, tam tā nevajadzētu būt.

OE: Jūs pieminējāt ig—Architektur, apvienību, kas iespējams tāda ir vienīgā Eiropā. Kādi ir tās mērķi?
JD: Kad mēs saskaramies ar nevienlīdzību, tas tiešām liek matiem celties stāvus. Profesijai ir slikta reputācija, pret arhitektiem slikti izturas, slikti atalgo. Bet arhitektu savienība par to klusē. Mēs nevarējām tā vienkārši neko nedarīt un vērot notiekošo, tāpēc mēs un citi nesen izveidotie biroji nodibinājām ig—Architektur.

OE: Vai ir kādi jau īstenoti mērķi?
GE: Ne tajā jomā, kas attiecas uz ierobežotu piekļuvi profesijai. Bet mums ir zināmi panākumi plašākā mērogā — jautājums par arhitektūras politiku tika izskatīts parlamentā. Un pašlaik tiek gatavots pirmais valdības ziņojums par arhitektūras kultūru.
PS: Mēs to uzskatām par ilgtermiņa sociālu projektu. Lai tiešām kaut ko mainītu — un tā ir sena patiesība — ir jāsāk ar izglītību.
JD: Jo pretējā gadījumā tas, kas ātri rod atsaucību — nāk nevis caur bērnudārziem un skolām, bet gan caur mārketingu. Mums arhitektūrā ir nepieciešams kaut kas tikpat populārs kā Red Bull enerģijas dzēriens. Vajadzētu, lai kādam iešaujas prātā doma, izveidot arhitektūru par ko tādu, ko vēlas dabūt katrs.

OE: Vienīgi arhitektūru nevar nopirkt un patērēt tādā pat apjomā.
JD: Ja ir iespējams izklaidēt publiku televīzijā četrdesmit piecas minūtes ar dzīvniekiem un augiem zaļā pļavā, tad jādomā, ka ir iespējams veltīt arī tādu pašu laiku jaunai ēkai. Lielbritānijā ir programmas, kas iepazīstina cilvēkus ar arhitektūru.

OE: Bet ir arī pretējais — publikas balsojums par visneglītākajām ēkām valstī.
GE: Jebkurā gadījumā neviens nekad nav izpētījis, kādu iespaidu atstāj populārās arhitektūras prezentācijas. Kad es domāju par tiem 100 tūkstošiem eiro, kurus mēs ieguldījām konkursa pieteikumos pagājušajā gadā, tas ir ārprāts. Rezultātā mēs saņēmām vienu vienīgu pasūtījumu, kas salīdzinājumā ar mūsu ieguldījumu, bija pavisam niecīgs. Ja mēs būtu izmantojuši tos 100 tūkstošus eiro mērķtiecīgāk un ieguldījuši mārketingā, es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka mēs būtu daudz labākā situācijā.
JD: Lai gan runā, ka mūsu birojs ir jau diezgan populārs. Bet ko darītu cits mūsu vietā ar līdzīgu apgrozījumu un divpadsmit līgumdarbiniekiem? Viņš reklamētu savu uzņēmumu, rīkotu pasākumus. Teātris Austrijā saņem 120 miljonus gadā valdības subsīdijās. Arhitektūra saņem tikai nieka 6 miljonus. Ja arhitektūra saņemtu vismaz 50 miljonus, mēs pat nezinātu, ko ar tādu naudu iesākt.
GE: Un kāpēc nesaņem? Jo arhitektūra nav īsti neviena pārziņā. Arhitekti nesaņem paaugstinājumu ne par ekonomisko, ne kultūras attīstību; arhitektūra nav ne šis, ne tas.
JD: Arhitektūra ir tāds vienkāršs instruments. Kā uzņēmumam jums tik un tā ir jāceļ noliktava. Ja maksā par dažiem procentiem vairāk, jūs uzprojektējat kaut ko, kas jau rada tēlu. Tas ir tik vienkārši. Izveidojiet to nedaudz labāku un jums jau ir piemineklis. Pirms diviem mēnešiem mēs par to un par turpmāko attīstību runājām ar konsultantu kultūras jautājumos. Vai tiešām mums ir jāturpina piedalīties vienā konkursā pēc otra nākamos trīsdesmit gadus. Viņš mums pajautāja, kā mēs esam attīstījušies tik tālu un vai mēs gribētu tā turpināt. Tad mēs aptvērām — patiesībā šāda vienmērīga, neuzkrītoša pēdējo astoņu gadu izaugsme mums tīri labi der. Ne katram arhitektam ir šāda attieksme. Mums visiem trim ir bērni, privātā dzīve un mēs nestrādājam brīvdienās un vēlu vakaros. Ne visi var teikt to pašu.