Partizānu taktika arhitektūrā

Turpinot Brīvības
alejas tēmu, filosofs Jānis Taurens, aplūkojot arhitektūru kā valodu — domāšanas
un saprašanas veidu, pieskaras tam, kāda šī vieta varētu būt, ja to kā konceptuālu
projektu veidotu idealizēts arhitekts, atsaucoties uz pretrunīgajiem
kontekstiem un nozīmēm, artikulējot atšķirīgo grupu intereses.

Maija beigās,
pateicoties Arta Zvirgzdiņa uzaicinājumam, es piedalījos diskusijā par Brīvības
aleju. Dalībnieki bija gan arhitekti, gan citu kultūras nozaru pārstāvji; arī
viedokļi tika izteikti visdažādākie, sekojot sarunas organizētāja ieteikumam — ne
tik daudz apspriest nesen notikušā konkursa projektus, bet drīzāk kopīgi pārrunāt
to, kādai šai vietai jābūt un ko tur vēlamies redzēt. Zinot, ka mans draugs un
tulkotājs no krievu valodas Vasīlijs Voronovs, ar kuru kopā regulāri apspriežam
laikmetīgās mākslas notikumus, interesējas par arhitektūru, pastāstīju viņam
par šo uzaicinājumu. Tomēr mācību gada beigas, studentu darbu aizstāvēšana
Mākslas akadēmijā un darbs pie vairākiem iesāktiem rakstiem, tad — Jāņi ar
tradicionālo došanos uz laukiem, neļāva man atrast laiku ilgākai sarunai ar
Vasīliju. Tikai kādā no mūsu tikšanās reizēm jūlijā pievērsāmies gandrīz pirms
diviem mēnešiem notikušajai diskusijai — es centos atcerēties, kas tajā tika
runāts, bet Vasīlijs kā cilvēks no malas uzdeva negaidītus jautājumus. Sarunā
tika izteikti arī provokatīvi priekšlikumi, un man tā kopumā šķita pietiekami
interesanta plašākam lasītāju lokam, tāpēc nolēmu to rekonstruēt rakstiskā
veidā.

— Iedomājies,
ejot uz diskusiju par Brīvības aleju, man toreiz ienāca prātā kādas studentes uzdotais
jautājums (pēc lekcijas par konceptuālismu), proti, ko es domājot par atrakcijām
pie Raiņa pieminekļa, — es ieturēju nelielu pauzi, ļaujot Vasīlijam atcerēties šāgada
pavasara aktualitātes.

— Jā, kaut ko
atminos, kādā aprīļa Dienā bija
publicēts tāds kā uzsaukums: «Atbrīvosim Raini no tingeltangeļiem!» — Vasīlijs
pasmaidīja un jautāja, kāda bijusi mana reakcija.

(Atgādināšu,
ka pavasarī Esplanādē tieši pretī Raiņa piemineklim tika izvietotas atrakcijas —
lētas un skaļas, kādas jau nu tās parasti mēdz būt. Tas pie varas esošiem
politiķiem bija iemesls, netērējot finansu līdzekļus, skaļu paziņojumu veidā
izrādīt rūpes par kultūru, ko šajā gadījumā simbolizēja Raiņa piemineklis.)

— Kā tu labi
saproti, — atbildēju, — man bija jābūt kritiskam pret neapzinātiem pieņēmumiem
jeb aizspriedumiem (pareizāk būtu, sekojot vācu vai krievu valodas tradīcijai,
saukt tos par priekš-spriedumiem), kas, izmantojot bināras opozīcijas, uzreiz
nosaka negatīvu attieksmi pret šādu objektu konkrētajā pilsētas vietā.

— Bet tu taču
nevarēji teikt, ka tev tas patīk, jo droši vien, ejot uz akadēmiju caur parku,
tevi kaitināja tas, ko varēji redzēt un dzirdēt, it īpaši, ņemot vērā tavu
muzikālo gaumi, — Vasīlijs vaicājoši pavērās manī.

— Protams,
tāpēc teicu, ka parks nav piemērotākā vieta šādiem «tingeltangeļiem», — tieši
šādu Vasīlija jautājumu biju gaidījis, — bet tos būtu jāpārvieto pie Brīvības
pieminekļa, kur ir pietiekami liels asfaltēts laukums, turklāt tas ļautu šīm
nebūt ne estētiski augstvērtīgajām konstrukcijām iegūt svarīgu arhitektonisku
nozīmi, simbolizējot mūsu politiskās varas attieksmi pret kultūru.

— Tieši tāpēc
vara to nekad nepieļautu,— Vasīlijs piebilda, — jo izklaidei un peļņas gūšanai
domātas būves iemieso nozīmes, kas šķiet pilnīgi pretējas tām, ko saistām ar
Brīvības pieminekli, līdz ar to šī pārvietošana darbotos kā tāda «partizānu
semiotika» Viktora Bērdžina nozīmē.

(Vasīlijs
atsaucās uz pazīstamo britu konceptuālista darbu Possesion, kurā lietotas vārda «piederēt» seksuālā un ekonomiskā
nozīme un kurā izmantoto stratēģiju mākslinieks raksturojis kā partizānu
semiotiku — «sagūstīt tēlus un pavērst tos pašus pret sevi».)

— Jā, domājot
par tādu pilsētvides vietu kā Brīvības aleja arhitektūras nozīmēm, man ienāca
prāta, ka partizānu semiotikas taktika ir viena no arhitektu neizmantotām
iespējām.

— Ja vietas
nozīmi nosaka konteksts, tad tā jau tāpat ir gana piesātināta ar dažādām
nozīmēm. Pat es, lai arī neesmu dzimis rīdzinieks, varētu uzskaitīt: Brīvības
un turpat netālu esošais Raiņa piemineklis, pareizticīgo katedrāle, Ministru
kabinets un vieta protesta akcijām, tādām kā telšu pilsētiņa. Vēsturiskās
nozīmes, par kurām tu esi stāstījis, — Vasīlijs turpināja, — arī ir svarīgas:
kādreizējais Ļeņina piemineklis, planetārijs, kas iemiesoja antireliģiskās
propagandas funkciju, ar kafejnīcu, ko tautā dēvēja par Dieva ausi.

— Vēl varētu
minēt Saktu ar Vēstures un
filozofijas fakultāti virs tās, kas nu jau arī pieder vēsturei, — es turpināju
uzskaitījumu, — un puķu tirdziņu. Starp citu, izstādē Piemineklis, kas notika Rīgas pilsētvidē, šķiet, 1995. gadā, un kuras
kuratore bija Helēna Demakova, — es atcerējos vēl kādu interesantu Brīvības
alejas vēstures momentu, — mākslas projekti akcentēja bijušo pieminekļu vietas.
Par Ļeņina pieminekli atgādināja karuselis no horizontāli novietotām padomju
varai tik mīļajām sudrabeglītēm (zviedra Ulfa Rollofa projektā tās bija sarkanā
krāsā un, skatoties no augšas, veidoja piecstaru zvaigzni), bet skvērā iepretim
Augstākajai tiesai atradās sporta sacensībās izmantojamais apbalvošanas podests
— šajā laukumā 1917. gadā tika uzsliets koka piemineklis vācu landesvēra
karavīram, ko 1919. gadā uz īsu brīdi nomainīja Marksa ģipša krūšutēls, bet
1971. gadā tur novietoja dekoratīvu skulptūru — vara kaluma pīļu grupu.

— Tu man
stāstīji par šo izstādi un teici, ka vairāki darbi tika demolēti vai likvidēti.

— Jā, tai
skaitā iebildumi bija pret zviedru mākslinieka darbu, nakts laikā tika noņemts arī
Dmitrija Gutova Vērmanes dārzā iekārtais smalkais, zirnekļa tīklam līdzīgais
uzraksts Неспокойно у меня на душе (to
varēja izdarīt tikai ar pacēlāju — tātad, visticamāk, noņemšanu sankcionēja
pilsētas varas iestādes, kas projektu bija saskaņojušas, bet tad uzskatījušas
par pārāk musinošu.)

— Patiešām,
dvēseles nemiers ir visu revolūciju pamatā, — Vasīlijs paironizēja. — Var
teikt, ka šajā darbā ir tikusi izmantota partizānu semiotika, un laikmetīgajā
māksla, uz kuru konceptuālisma stratēģijas ir atstājušās būtisku ietekmi, tas
nebūtu nekas jauns. Bet vai kaut kas tāds iespējams arī arhitektūrā?

— Protams, ka
iespējams, — man nebija ilgi jādomā, lai atbildētu, — ja vien vārdus «arhitektūra»
un «arhitekts» saprotam pietiekami plaši.

— Kā Ļevs
Manovičs saprot kino? — Vasīlijs jautāja un tūlīt pats arī turpināja, — Manovičs
par kino jauno mediju valodas kontekstā runā kā par plašāku kultūras tradīciju,
kas ietver, ja pareizi atceros, mobilo kameru, telpas reprezentāciju, montāžas
tehniku, naratīva konvencijas, skatītāja aktivitāti. Tātad, dažādus kino
specifiskās uztveres, valodas un izpratnes elementus, kuru esamība
neaprobežojas tikai ar 20. gadsimta mākslas filmām.[1]

— Jā, —
piekrītoši pamāju, — arhitektūru var saprast kā noteiktu domāšanas veidu, kura
izpausme var būt ne tikai projekts vai uzcelta ēka. Līdz ar to plašāk jāsaprot
vārds «arhitekts». Arī mākslinieks vai rakstnieks, piedaloties arhitektūras un
pilsētbūvniecības jautājumu risināšanā, tai skaitā arhitektūras uztveres un
saprašanas aprakstā, būtu saucami par arhitektiem.

— Piemēram,
itāļu rakstnieks Italo Kalvīno ar savu darbu Neredzamās pilsētas?[2]

— Un tikpat
labi tādi būtu arī paši arhitektūras lietotāji, ja arhitekts viņus iesaista
projektēšanas procesā, kā to darījis Lisjēns Krols.

— Taču vai
šāda, piemēram, ar studentu palīdzību veidota universitātes ēka, kas,
visticamāk, izskatīsies kā raiba kolāža, — Vasīlijs acīmredzot domāja Luvēnas Universitātes
Medicīnas fakultātes kopmītnes, kuru projektēšanā Krols iesaistīja studentus, —
neradīs pretrunīgu iespaidu?

— Pretrunas
pastāv tikai valodā, — ātri atbildēju, jo valoda un loģika bija mans
jājamzirdziņš. — Piemēram, pretrunīgi ir teikumi «Šobrīd līst lietus» un «Nav
tiesa, ka šobrīd līst lietus». Laika un vietas atšķirība atceļ pretrunu, proti,
ja šos teikumus izrunājam dažādās pilsētās un dažādās dienās; tie, protams, var
būt aplami, bet nav formāli (neatkarīgi no satura) pretrunīgi.

— Tomēr vārds
«pretruna» tiek lietots attiecībā uz arhitektūru, kaut vai Venturi
programatiskā darba nosaukumā [3], —
Vasīlijs nerimās.

— Piekrītu, tomēr
attiecībā uz arhitektūru tas darbojas tikai kā metafora, un šī metafora, ja
pretrunu uztveram kā kaut ko negatīvu, norāda, ka nepieciešams vienots stils un
ka arhitektam jābūt kā mazam diktatoram, — kā ierasts nedaudz pārspīlēju, lai izteiktu
savu domu. — Diskusijā par Brīvības aleju arhitekts Edgars Treimanis centās
aizstāvēt arhitekta kā eksperta lomu sarežģītajā procesā, ko varētu apzīmēt ar
vārdu «arhitektūra», sakot, ka arhitekts ir tas, kas sabalansē dažādās
intereses. Atstājot visu «demokrātijas» ziņā, mums sanāktu tikai tāda pīle…

 — «Pīle» Venturi darbā Mācoties no Lasvegasas bija kā īss un trāpīgs raksturojums
(parodija) modernisma arhitektūras mēģinājumiem tās struktūrā atveidot ēkas
funkcijas, [4] — iebilda Vasīlijs.

— Šeit tas
tika lietots citā nozīmē. Treimanis atsaucās uz mana drauga un skolotāja Fo[5]
līdzību, ka pīle ir labākais putns, jo nedaudz lido, nedaudz peld un tā tālāk,
un diskusijā kāds pat ironiski rezumēja, ka tad jau «pīles uzvar», proti, demokrātiska
pieeja arhitektūrā noved pie tā, ka uzvar viduvējība…

— Bet tu taču
neatzīsti šādu arhitektu kā ekspertu varu? — Vasīlijs bija nedaudz izbrīnīts,
šķiet, nejūtot, kurp vēlos pavērst mūsu sarunu.

— Ja lietojam
apzīmējumu «diktatūra», tad jāsaka, ka mākslā mēģinājumi nodibināt
revolucionāro diktatūru ir gandrīz vai nepieciešams nosacījums avangardam, bet,
— es ieturēju dziļdomīgu pauzi, — diktatūra var būt arī citādāka. Pirmajā
gadījumā būtu noteikta teorija (Vitgenšteins teiktu «attēls, kas tur mūs gūstā»),
no kuras jāatbrīvojas, piemēram, ka māksla ir bilde galerijā pie sienas, ko var
nopirkt, ka mājas jābūvē tādā un tādā veidā. Otrajā gadījumā šī pati «teorija»
darbojas kā neapzināti priekšstati, paradumi, dzīves formas — mēs esam
pieraduši redzēt galerijā bildi pie sienas, dzīvot noteikta veida mājās un tā
tālāk.

— Tu saki «mēs»,
bet vai tad sabiedrība ir viendabīga? — Vasīlijs jautāja.

— Nav
viendabīga, bet arhitektam, plānojot kaut ko pilsētvidē, būtu vieglāk pieņemt
kādu idealizētu sabiedrības pārstāvja tēlu, ar ko varētu saskaņot savus profesionālos
priekšstatus, kā arhitektoniski vajag atrisināt konkrēto vietu.

— Bet vai
savulaik Ādolfs Loss neuzskatīja, ka arhitektūrai, pretstatā mākslai, jābūt
funkcionālai, proti, jākalpo cilvēka vajadzībām, ka 20. gadsimta sākumā Vīnē
valdošais ornamentālais eklektisms jāizskauž no «priekšmetiskās lietderības»
sfēras?

— Losam
ornamenta vai — plašāk — arhitektūras un «priekšmetiskās lietderības sfēras»
kritika bija arī sava laika sabiedrības kritika. [6] Viņa uzskatos, kas bija pamatā modernisma
arhitektūras valodas izveidei, šķiet, netika ņemts vērā, ka arhitektūras loma
un saistība ar mūsu dzīvesveidu ir daudz sarežģītāka.

— Jā, esmu
jau dzirdējis no tevis, ka «formas seko funkcijai» ir tikai tukšs sauklis, kam
pamatā ir noteikta formas izpratne[7], — Vasīlijs pārtrauca mani, taču es
turpināju iesākto.

— Arī
Vitgenšteins, kura uzskatu veidošanās fons un ietekmes bija tie paši, kas
Losam, vēlāk, tas ir, 30. gados, atsacījās no savas agrākās izpratnes par
valodu kā sevī noslēgtu sistēmu (tai līdzīga būtu modernisma arhitektūras
valoda) un turpmākajā filozofijā, kas saglabājusies īsu piezīmju vai studentu
lekciju pierakstu veidā, uzsvēra to, ko jau tikko minējām — valodas un dzīves
formu saistību. Netieši atsaukdamies uz savu nelielo arhitekta pieredzi, viņš
lekcijās aplūko piemēru, kad mūsu noliedzošā attieksme pret kādu arhitektonisku
ēkas risinājumu varētu izpausties kā atteikšanās dzīvot šajā ēkā.[8]

— Vairumā
gadījumu šādu attieksmi būtu grūti realizēt, — Vasīlijs pasmīnēja.

— Jā, — es
atbildēju uz šo piezīmi, saglabājot nopietnību, — taču Vitgenšteina piemērs
domāts tikai tāpēc, lai liktu klausītājiem pārdomāt, kā mūsu priekšstati nosaka
arhitektūras vērtējumu. Atteikties dzīvot kādā mājā vai aizbēgt no tās — tas
iespējams tikai tad, ja mums ir stingri iesakņota pārliecība, kādai vajag būt
mājai. Šeit vajadzīgs drosmīgs arhitekta lēmums, lai to pārvarētu, taču
atteikšanās no savas priviliģētās eksperta «es zinu labāk» pozīcijas ir viens
no šādiem drosmīgiem lēmumiem…

— Tiešām, atgriezīsimies
pie arhitekta, — Vasīlijs mani pārtrauca, jo viņam bija radies savs turpinājums
manis iesāktajai domai. — Pieņemsim, ka mums ir dots nevis idealizēts
sabiedrības loceklis, bet idealizēts arhitekts — jauns profesionālis, bez
iesīkstējušiem priekšstatiem, informēts par visu arhitektūras pasaulē notiekošo
un notikušo, ar skaidru skatu uz pašreizējo Latvijas sabiedrību, materiālo
rūpju (piemēram, jāuztur ģimene) nemākts un tā tālāk. — Vasīlijs ieturēja
pauzi, bet es neiejaucos, zinot, ka tas ir tikai retorisks žests pirms
jautājuma. — Saki, kāds būtu viņa risinājums Brīvības alejai?

— Konkrēta
atbilde būtu iespējama, izveidojot noteiktu projektu, bet tad nāktos atrast
šādu idealizētu arhitektu, kas to veiktu, — es atbildēju, taču zināju, ka
Vasīlijs negaida no manis konkrētus arhitektoniskus priekšlikumus, tāpēc
tupināju. — Pieņemsim, ka viņš izlemtu artikulēt atšķirīgu sabiedrības grupu
intereses, tādējādi atklājot sabiedrības polarizāciju uz bagātības un
nabadzības, pamatiedzīvotāju un neizbēgamo (vēl nezināmo) imigrantu, nacionālo
un citu pretstatu asīm, ko politiķi parasti cenšas noklusēt. Var samērā droši
apgalvot, ka šāds projekts, lai kādi arhitektūras izteiksmes līdzekļi tiktu
izmantoti, netiks realizēts, — es pabeidzu savu domu un jautājoši palūkojos uz
Vasīliju, gaidot kādu repliku.

— Es vēl
piebilstu, — Vasīlijs reaģēja uz manu skatienu, — ka svarīgākā šajā
artikulācijā, kas, protams, pastāvētu tikai projekta formā, būtu galējību
iezīmēšana, kas noteiktu arī citu mērenāku, tai skaitā realizētu, projektu
arhitektūras nozīmi.

— Proti… —
es aicināju Vasīliju paskaidrot savu domu.

— Piemēram, atgriežoties
pie Brīvības alejas, tā varētu būt šim konkursam aktuālā datumu iemūžināšanas
ideja… — pēc Vasīlija balss intonācijas sapratu, ka viņš improvizē. — Tikai
pavērsta nedaudz plašāk. Teiksim, esošais Brīvības piemineklis simbolizētu mūsu
jaunos svētkus — 4. maiju, bijušā Ļeņina pieminekļa vieta varētu būt veltīta
(konkrēts risinājums pagaidām nav svarīgs) 9. maijam, kuru šobrīd daļa
sabiedrības atzīmē Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa, bet 1. maijs kā visu
darbaļaužu («mūžam nabago») svētki tiktu akcentēts, izmantojot kādu atsauci uz
īslaicīgo Kārļa Marksa krūšutēlu skvērā iepretim Augstākajai tiesai. Ja šāds
projekts tiktu izveidots un sabiedrībā apspriests, tas noteiktu to, kā mēs
sapratīsim kādu kompromisa variantu. Es ar to nedomāju «pīli», bet profesionāli
augstvērtīgu risinājumu, tomēr tādu, ko iespējams realizēt dotajā Latvijas
situācijā.

— Šo tavu «projektu»
varētu saukt par patiešām konceptuālu arhitektūru, — es pasmaidīju, bet bez
jebkādas ironijas, — jo tā īstenojama tikai kādā literārā darbā. Man tavs
idealizētais arhitekts, kurš darinātu šo neuzzīmēto konkursa priekšlikumu,
atgādina Gasparu Planetu — laupītāju atamanu stāstā Uzbrukums Lielajam Konvojam, — es pajokoju, atsaucoties uz Dino
Budzati stāstu krājumu, kura tulkojumu krievu valodā Vasīlijs bija man iedevis
izlasīt. [9]

— Jā, arhitektūra šajā
nozīmē ir partizānu māksla, — Vasīlijs piebilda, — proti, kā konceptuāla
stratēģija, kura jautā par pašas arhitektūras veidošanas un saprašanas nosacījumiem.

——————————————————————————————————————

[1] Sk. Ļevs
Manovičs. Jauno mediju valoda. No
angļu valodas tulk. Ilva Skulte. – Rīga: Jauno mediju kultūras centrs RIXC,
2006. – 107. lpp. (Piezīmēs esmu ietvēris dažas norādes uz darbiem, kuri mums
ar Vasīliju ir zināmi un uz kuriem sarunas laikā atsaucamies.)

[2]  Italo Kalvīno darbu tulkojumus krievu valodā
man bija iedevis Vasīlijs (Итало Кальвино. Собрание
сочинений. Замок скрестившихся судеб: Романы, рассказы
. Перевод с инал., сост.
Н. Ставровской. – СПБ: Симпозиум, 2001). “Neredzamās pilsētas”, kas bija šajā
krājumā, ir viens no retajiem darbiem, ko man pašam būtu gribējies uzrakstīt.

[3] Sk.
Robert Venturi. Complexity and
Contradiction in Architecture
. – New York: The Museum of Modern Art, 1966.

[4] Sk.
Robert Venturi, Denise Scot Brown and Steven Izenour. Learning from Las Vegas. – Cambridge (MS), London: The MIT Press,
1997 [1972, 1977]. – Pp. 87–90.

[5] Tā draugi
dēvēja arhitektu un pilsētbūvnieku Ēvaldu Fogeli.

[6] Termins «priekšmetiskā
lietderība» (Gebrauhsgegenstand) nāk no Valtera Benjamina esejas par Karlu
Krausu, kurā īsumā aplūkoti arī Ādolfa Losa uzskati – sk. Valters Benjamins. Karls Krauss // Valters Benjamins. Iluminācijas. No vācu valodas tulk.
Ivars Ijabs. – Rīga, LLMC, 2005. – 396. lpp. Karla Krausa mākslas darba un
informācijas nošķīrums ietekmējis ne tikai Ādolfa Losa uzskatus, bet arī
Ludviga Vitgenšteina valodas kritiku.

[7] Es
parasti šādos gadījumos atsaucos uz Rodžera Skrūtona teikto, ka funkcija nevar
mums palīdzēt saprast arhitektūru, jo tikai tad, ja mēs zinām, kas ir
arhitektūra, mēs varam saprast funkciju (sk. Roger Scruton. The Aesthetics of Architecture. –
Princeton University Press, 1979. – Pp. 40–41), vai uz Čārlza Dženksa
aprakstītajiem pārpratumiem, uztverot modernisma funkcionālās formas (sk.
Charles Jencks. The New Paradigm of
Architecture: The Language of Postmodernism
. – New Haven and London: Yale
University Press, 2002. – Pp. 12–16).

[8] Fragments
no Vitgenšteina lekcijām par estētiku, kas nelielam klausītāju lokam privātās
telpās Kembridžā tika nolasītas 1938. gada vasarā, ir pietiekami interesants,
lai to šeit citētu pilnībā: «Pieņemsim, ka mēs būvējam ēkas un piešķiram durvīm
un logiem noteiktas dimensijas. Vai tas, ka mums patīk tieši šīs dimensijas,
nepieciešami parādās tajā, ko mēs sakām? Vai to nepieciešami parāda patikas
izteiksme? Pieņemsim, ka mūsu bērni zīmē logus un kad viņi to dara nepareizi,
mēs viņus sodām. Vai, ka mēs atsakāmies dzīvot vai bēgam prom no mājas, ko kāds
ir uzbūvējis noteiktā veidā.» (Lekcijas
estētikā
, II, 7. // Ludwig Wittgenstein. Lectures and Conversations on Aesthetics, Psychology and Religious
Belief
. Compiled from notes taken by Yorik Smythies, Rush Rhees and James
Taylor. Ed. by Cyril Barrett. – Basil Blackwell, 1966. – P. 13.)

[9] Sk. Дино
Буццати. Шестьдесят рассказов.
Перевод с итальянского. – Москва: АСТ, Астрель, 2011. Dino Budzati šajā stāstā
apraksta laupītāju atamanu, kurš, lai pierādītu savu bijušo laupītāju vadoņa
statusu, viens pats dodas uzbrukumā labi apsargātam konvojam, zinot, ka
neizbēgami ies bojā.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
10 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
QGiS

Valodas, mediju, reklāmtēlu, sabiedrisko attiecību un citu tml. modīgu ņemšanos mijiedarbību kontekstā kaut kā piedūra formula:

"…idealizēts sabiedrības loceklis…"

Burvīga tēma godam pelnītam piemineklim Brīvības alejā!

vārds

Ir ideja – izvietot bankrotējušo LV banku vadītāju krūšutēlus – rindā – sākot ar kuru tur 96.gadu un "depozītu bankas" varoņiem…… tās arī ir mūsu valsts spilgtas lappuses, un būtu pelnījušas iemūžinājumu. Tikai…….. ar seju pret sienu tos krūšutēlus! un, varbūt tomēr, citā vietā…

A.Z.

QGim: Piemineklis idealizētam sabiedrības loceklim savā ziņā bija Aigara Bikšes šovasar Jēkaba laukumā (pretī Arsenālam, tur, kur nupat grasās atjaunot Uzvaras kolonnu) izstādītais zelta piemineklis gudrajai pensionārei. Ironiski ir tas, ka Rīgas domes Pieminekļu pārvalde neļāva šo īslaicīgo (tādā nozīmē kā „temporary”) pieminekli izstādīt trīsstūrainajā laukumiņā pie Rīgas apgabaltiesas, tātad turpat pie Brīvības alejas, tur, kur kādu laiku bijis Markss un Koka Fricis. Atsaucoties uz konceptuālo risinājumu sfēru un atkāpjoties no arhitektūras, atcerējos kādu savu, vairāk nekā desmit gadus vecu domu. Tolaik tikko pieņēmās spēkā pretrunas ap 16. marta atzīmēšanu. Atceros, ka kādās sarunās liku priekšā šādu ideju – noskaidrot… Lasīt vairāk »

im

Bija interesanta sadarbība ar Ulfu Rollofu…IM.

Miks Kārkliņš

Vispār jāatzīst, ka šis raksts biku atgādina Akvārija (Grebeņšķikova?) dzīvokļkoncertus. Tos laikam toreiz ierakstija kasetēs, bet te, mums plašāks noiets(?). Viens gan, kas man liekas interesanti…diez, vai tajos laikos tomēr šī kasešu tirāžēšana netika darīta ar lielāku drosmi? Par atsaucēm…skumji gan, ka pasaules arh. teorija patieisi ir apstājusies pie Vegas. Rems vel tur kaut ko remdenu paironizēja, bet…patiesībā tiem viņa skolniekiem tā morfoloģija iznāk skaidrāka. Bet citādi…hrestomātija ir "izklaušināta" ne pa jokam. Galu galā, komentārs ne par to…bet par "partizāniem". Nezinu, vai tas ir īstais vārds. Guerrilla, man šķiet daudz piemērotāks. Partizāniem tomēr ir skaidra piederība. Bez tam, ja atminu… Lasīt vairāk »

QGiS

Valodas, mediju, reklāmtēlu, sabiedrisko attiecību un citu tml. modīgu ņemšanos mijiedarbību kontekstā kaut kā piedūra formula:

"…idealizēts sabiedrības loceklis…"

Burvīga tēma godam pelnītam piemineklim Brīvības alejā!

vārds

Ir ideja – izvietot bankrotējušo LV banku vadītāju krūšutēlus – rindā – sākot ar kuru tur 96.gadu un "depozītu bankas" varoņiem…… tās arī ir mūsu valsts spilgtas lappuses, un būtu pelnījušas iemūžinājumu. Tikai…….. ar seju pret sienu tos krūšutēlus! un, varbūt tomēr, citā vietā…

A.Z.

QGim: Piemineklis idealizētam sabiedrības loceklim savā ziņā bija Aigara Bikšes šovasar Jēkaba laukumā (pretī Arsenālam, tur, kur nupat grasās atjaunot Uzvaras kolonnu) izstādītais zelta piemineklis gudrajai pensionārei. Ironiski ir tas, ka Rīgas domes Pieminekļu pārvalde neļāva šo īslaicīgo (tādā nozīmē kā „temporary”) pieminekli izstādīt trīsstūrainajā laukumiņā pie Rīgas apgabaltiesas, tātad turpat pie Brīvības alejas, tur, kur kādu laiku bijis Markss un Koka Fricis. Atsaucoties uz konceptuālo risinājumu sfēru un atkāpjoties no arhitektūras, atcerējos kādu savu, vairāk nekā desmit gadus vecu domu. Tolaik tikko pieņēmās spēkā pretrunas ap 16. marta atzīmēšanu. Atceros, ka kādās sarunās liku priekšā šādu ideju – noskaidrot… Lasīt vairāk »

im

Bija interesanta sadarbība ar Ulfu Rollofu…IM.

10
0
Lūdzu, komentējietx