Šodien, Lietuvas atjaunotās valsts simtajā dzimšanas dienā, — Lietuvas arhitektu savienības vadītājas Rūtas Leitanaites raksts, kas plašāk skata pēdējā gada arhitektūras sasniegumus.
Kaut arī būtu vilinoši tūlīt pāriet pie svarīgākajiem šī brīža Lietuvas arhitektūras piemēriem, pirmkārt būt jāmin par tiesiskajiem apstākļiem. 2017. gads ir nesis būtiskas un, domājams, ilgtermiņa pārmaiņas arhitektūras prakses sfērā Lietuvā — parlaments pieņēma Arhitektūras likumu. Līdz šim arhitektūrai nebija pienācīgas vietas Lietuvas likumdošanā. Dokumenti, kas noteica arhitektūras fiziskos parametrus, nekādi neietekmēja arhitektūras kvalitāti, tāpēc tāda netika pieprasīta.
Likuma nosaukums var ļaut domāt, ka nu arhitekta ceļš būs rozēm kaisīts. Taču likums ir paredzēts sabiedrības interešu aizsardzībai arhitektūras un pilsētbūvniecības jomā. Tas atbalstīs arhitekta pienākumu radīt kvalitatīvu vidi un sabiedrības tiesības pieprasīt kvalitāti. Likums nosaka arhitektu un amatpersonu kvalitātes kritērijus un atbildību, līdzdalības procesus. Pilsētai svarīgie projekti tiks izskatīti reģionālo ekspertu padomēs. Bez tam likums uzliek par pienākumu organizēt arhitektūras konkursus ēkām, kas ir svarīgas valsts, sabiedrības interešu, arhitektūras vai pilsētvides aspektā. Tas attiecas gan uz publiskajiem, tā privātajiem pasūtītājiem. Arhitektūras konkursu nolikumiem jāatbilst Konkurences likumam, ko apstiprinājusi Lietuvas Arhitektu kamera un Vides ministrija.
Pēdējā laika arhitektūras konkursi Lietuvā darbojas ne tikai kā līdzeklis, lai izvēlētos labāko projektu, bet arī kā platforma profesionālām un publiskām diskusijām. Tie izgaismo kļūdas organizatoriskajos procesos, kas jāņem vērā, kā arī plānošanas procesa hroniskās slimības: nepietiekama sagatavošanās, sabiedriskā apspriešana un pārredzamība; nenoteikti uzdevumi un kritēriji utt.
Zīmīgs piemērs tam ir Lukišķu laukums. Novietots Viļņas galvenās ielas malā, šis laukums ar Ļeņina pieminekli vidū, čekas pils priekšā padomju laikos bija uzskatāms par simbolisku okupācijas varas centru.
Atgūstot valsts neatkarību 90. gados, tas nokūva daudzu karstu diskusiju fokusā. Kā laukumam vajadzētu izskatīties? Kādam nolūkam tam vajadzētu kalpot? Pēc astoņiem neveiksmīgiem arhitektūras konkursiem (nevienā gadījumā nenolīgstot kādu no konkursa uzvarētājiem) laukums tika atjaunots (arhitekti: Gintaras Čaikauskas, Linas Naujokaitis) un atklāts publiskai izmantošanai 2017. gada novembrī.
Piedāvājot kompromisu dažādām sociālajām grupām, laukums ir sadalīts divās daļās. Laukuma tālākā daļa ir veltīta pilssētnieku ikdienas izklaidei un veidota kā zālājs, kuru šķērso neregulāri celiņi. Laukuma priekšējā daļa, kas iziet uz Ģedimina bulvāri, atvēlēta reprezentatīvajām un piemiņas funkcijām, — iesegta ar vienlaidu plāksnēm, tā ir paredzēta militārām parādēm vai oficiālām ceremonijām pie Brīvības cīnītāju pieminekļa, … kura gan vēl tur nav. 2017. gada beigās Kultūras ministrija rīkoja plenēru, aicinot piecas komandas sniegt idejas piemineklim. Taču arī šeit drāma bija jau iepriekš nolemta, — tāpat kā tas bija noticis ar laukuma projektu, arī šajā gadījumā sabiedrība nebija gatava panākt vienprātību un skaidri noformulēt uzdevumu māksliniekiem: vai piemineklim būtu jābūt mūsdienīgam vai tradicionālā estētikā ieturētam? vai tam jābūt dominējošam, vai tomēr neuzkrītoši jāiekļaujas apkārtējā kontekstā? utml.. Tas bija diezgan skaidrs jau irperiekš, ka neviens no iesniegtajiem projektiem nespēs apmierināt visas puses. Tādēļ nav brīnums, ka jaunā tēlnieka Andrjus Labašauska priekšlikums, kuru par labāko atzina profesionālā žūrija, sabiedrību atkal ir polarizējis. Vēlreiz Viļņas pilsēta un Kultūras ministrija saskaras ar Gordija mezglu, kas ir pārāk karsts, lai to šobrīd aiztiktu.
Cits konkurss, kas piesaistīja ievērojamu plašsaziņas līdzekļu, pilsētnieku un arhitektu uzmanību, notika Kauņā. Pēc tam, kad Malcolm Reading Consultants (Lielbritānija) 2016. gadā bija iesildījušies ar konkursu Zinātnes salas kompleksam, Kauņas pilsēta viņus aicināja rīkot vēl vienu konkursu. Uzdevumam radīt Čurļoņa koncertzāli Nemunas krastā atsaucās turpat 120 dalībnieku no dažādām valstīm. Atturīga, kompakta, racionāla un reizē poētiska arhitektūra ceļu uz lauriem pavēra lietuviešu birojam Paleko Archstudija (kopā ar Baltic Engineers).
Arhitekti izvēlējās vienkāršu apjomu, kas mērogā līdzinās Kauņas vecpilsētas ievērojamākajām ēkām, tādejādi līdzsvarojot pilsētbūvniecisko kompozīciju. Atsauce uz slavenāko lietuviešu gleznotāju un komponistu Mikaloju Konstantinu Čurļoni tiek veidota, izmantojot metaforu par atspīdumu ūdenī un ēkas caurspīdīgumu, kas panākts lietojot dāžādus stilus. Ēkā paredzātas divas koncertu zāles — 1500 un 700 sēdvietām un konferenču zāle. Koncertzāles apkārtne papildinās pilsētas infrastruktūru ar brīvdabas amfiteātri, autostāvvietu, tiltu uz Nemunas salu un nelielu ostu. Koncertzālei, kā arī Zinātnes salai vajadzētu kļūt par pilsetas arhitektūras 2022. gadā, kad Kauņa būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta. Tomēr abu būvju finansēšanas perspektīvas vēl nav tik skaidras.
Abās piemēri apstiprina tendenci padarīt arhitektūru par instrumentu ne tikai kultūras, bet arī politisku mērķu sasniegšanai. 2019. gads Lietuvā sāksies ar pašvaldību vēlēšanām, tādēļ mēri vēlas greznoties ar valdzinošām vīzijām, un arhitektūras ikona tam ir lieliska izvēle. Tomēr neuzkrītošās ambīcijas, lai atjaunotu pilsētu un padarītu to efektīvāku, var uzskatīt par vienu un to pašu dārgās pilsētas seju. Tomēr neigrožotie pilsētas renovācijas un efektivizācijas centieni var nošķūrēt pilsētas tēla vērtīgāko daļu.
Iedvesmojoties no vairākas desmitgades veciem pilsētas plāniem, Kauņā tika lemt būvēt jaunu transporta tiltu, kas savienotu divas pilsētas daļas. Neraugoties uz trauksmes signāliem, no arhitektu un mantojuma sargātāju puses, tika rīktos konkurss Ķēdaiņu tiltam. Bažas apstiprinājās: pat labākais projekts (autori — Processoffice) nevarēja noliegt, ka šajā vietā būvētais tilts grautu vērtīgo Neres un Nemunas upes krustojuma panorāmu ar gleznaino Kauņas vecpilsētu fonā. Turklāt Kauņas arhitektu sabiedrība apgalvo, ka paredzētā transporta shēma ir novecojusi, un tilts neatrisinās pašreizējās mobilitātes problēmas, ko šādai vidēja lieluma pilsētai, kas cieš no izplūšanas, raisa ikdienas ieradumi.
Savukārt veiskmīgs solis mobilitātes apstākļu, pilsētas tēla un sociāli-ekonomiskās gaisotnes uzlabošanā ir veikts Kauņas centra otrajā pusē, — ieguldot privātu naudu, ir atjaunota Kauņas autoosta (arhitekti — Dviejų grupė), kas saņēmusi gan uzslavas no profesionāliem, gan atzinību no sabiedrības puses. Renovētās autoostas projektu raksturo arhitektūras elegance, kas ir saskaņota ar pilsētas vēsturisko kontekstu, kā arī infrastruktūras mezgla, utilitārās programmas gudra un prasmīga organizācija. Uzsvērti mūsdienīgā ēka, ko iedevsmojusi vietējā modernisma arhitektūra ir kas daudz vairāk nekā ērts infrastruktūras objekts — tā ir kļuvusi par Lietuvas otrās lielākās pilsētas vietzīmi. Autoostas vecā ķieģeļu ēka tika saglabāta un jūtīgi integrēta jaunajā kompleksā, pieškirot tai jaunu vērtību. Pilsētbūvniecisks risinājums ir atrisinājis satiksmes problēmas apkaimē. Un galvenais, autoosta darbojas kā viesmīlīga publiskā telpa iedzīvotājiem un tūristiem, un ir arī apkārtējās pilsētvides atjaunošanas katalizators.
Kopumā pilsētvides reģenerācija, esošo ēku pielāgošana jaunām funkcijām ir ne tikai abstrakts mērķis rūkošajās Lietuvas pilsētās, bet arī vispārējs politiskais satraukums tuvojies Eiropas Savienības Kultūras mantojuma gadam. Tā ir arī reāla tendence, ka soli pa solim gūst panākumus. Tuvu pilsētas centram novietotās 19.-20. gadsimta rūpnieciskās vai militārās teritorijas piesaista privātus ieguldījumus, un pamestie kompleksi kļūst dzīvīgi sociālie un biznesa centri. Tas ir lēns process, kas dažreiz ir aizsācies vairāk nekā pirms 10 gadiem, taču šodien pilsēta var baudīt pirmos tajā laikā pieņemtos lēmumus.
Renovējot 19. gs.karabāzi Lejas Šančos (Žemieji Šančiai) Kauņā papildus izaicinājums birojam G. Natkevicius & Co bija uzdevums saglabāt vēsturiskās pilsētplānošanas un arhitektūras vērtības 11 ha platībā. Iespaidīgās sarakno ķieģeļu barakas robusti simetriskās formās, ar divislipju jumtiem un bagātīgu fasādes dekorējumu ir būvētas 1889.-1896. gadā kā daļa no cara laiku cietokšņa. Visas šīs raksturīgās iezīmes tika saglabātas un eksponētas, sensitīvi pievienojot mūsdienīgus elementus, piemēram, rūsinātā tērauda virsmas, taisnstūra logu rindas. Jaunās būves — divas dzīvojamās ēka sun bērnudārzs iekļaujas pilsētbūvnieciskajā kompozīcijā, atbilst mērogam, bet atškirīgo laikmetu norāda arhitektūras tēls un plaši izmantots betons. Juozapaviciaus 13 kvartāls ir pieminēšanas vērts ne tikai konsekventās arhitektūras renovācijas dēļ, bet arī bet arī viedā gudrā risinājuma dēļ, kas apvieno dažādas funkcijas, piemēram, dzīvojamo, biroju, skolu un bērnudārzu, iepirkšanās centru, kopā veidojot ērtu un dzīvīgu pilsētas atmosfēru.
Viļņā šai pašā laikā netradicionālām funkcijām ticis piemērots 19. gadsimta slimnīcas kvartāls, kļūstot par Vilnius Tech Park — mājvietu desmitiem jaunuzņēmumu. Arhitekti (a2sm; Senojo miesto architektai) stingri aizsargāto ēku kompleksā rūpīgi atjaunojuši ēku ārieni, iekštelpas pielāgojot jaunai programmai. Vēsturiskie interjera elementi, piemēram, ķieģeļu mūra, koka griesti, keramikas flīzes, kamīni, skursteņi utt., piešķir īpašu raksturu lielajām, atvērtajām platībām, piemērojot tās jaunuzņēmumu vajadzībām. Kompleksa programma atšķiras no parastā biroja plānojuma: tā piedāvā elastīgas biroja telpas un telpas pasākumiem, konferencēm, formālām un neformālām tikšanām. Divus koridorus, kas savieno ēkas, bija paredzēts paplašināt uz iekšējo pagalmu ar vienkāršas formas stiklotās piebūvēm. Ņemot vērā ierobežoto budžetu, šobrīd īstenota tikai viena no tām. Lai neveidotu «slēgto vārtu kopienu jauniešiem», parks ir atvērts sabiedrībai un viena no atjaunotajām ēkām ir nodota vietējās kopienas izglītības centram.
Lietuvas arhitektu prasmes jūtīgi darboties ar arhitektūras mantojumu ir iepriekšējā gadā ir atklājusies dažādos veidos un funkcijās. Pēc iespaidīgas pārbūve stik atvērta Lietuvas Nacionālās bibliotēkas ēka. Gadu desmtiem padomju laiku impēriskā arhitektūra atbilda tā perioda bibliotēkas kā sakrāla grāmatu arhīva paradigmai, kur ikvieni smiekli vai šķavas tika uzskatītas par kaut ko nepieņemamu. Ekonomiskais un skaidrais projekts, kura autori ir jaunais birojs 2XJ, vēsturiskajai ēkai ir piešķīris jaunu raksturu un nozīmi. Kaut arī ēkas galvenā struktūra un raksturīgie elementi, piemēram, galvenie kāpnes, griesti, balkoni, kas aptver galveno atriju, ir saglabāti, telpas ir padarītas atvērtas lasītājiem, aicinot viņus sēdēt, staigāt, sapulcēties iepriekš aizliegtās vietās. Jauno elementu un mēbeļu atturīgā estētka — minimālas formas un ierobežota krāsu palete — melns, balts, pelēks, — saskaņo interjeru, piešķirot prioritāti cilvēkiem, grāmatām un telpas estētikai. Attieksme pret apmeklētāju parāda skaidru atšķirību starp totalitarismu un demokrātiju, starp esošās ēkas padomju arhitektūru un jaunajām vērtībām.
Cilvēka un dabas līdzāspastāvēšana ir viena no ejošajām tēmām globālajā arhitektūras diskursā un to Venēcijas arhitektūras biennālē 2018. gadā aplūko arī Lietuvas arhitekti. Mākslinieku Ģedimina un Nomedas Urbonu iekārtotais nacionālais paviljons pievērsīsies purviem, aicinot arhitektus apspriest nākotni, kurā arhitektūra varētu veicināt dabas un civilizācijas līdzsvaru, pētot neskaidro starptelpu starp abām.
2018. gads solās interesantus izaicinājumu Lietuvas arhitektiem. Tiek uzsākta Lietuvas attīstības plāna atjaunošana, kā arī jaunas versijas Viļņas attīstības plānam un UNESCO vietas — Viļņas vecpilsētas plānojums. Tuvojošās pašvaldību vēlēšanas, iespējams, varēt rrosināt arī dažādus arhitektūras konkursus, sākot ar starptauisku konkursu Nacionālai koncertzālei Viļņā. Līdztekus, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar lielu emigrācijas apjomu, pilsētu sarukšanu, mājokļu pieejamību, nepietiekamu sociālo infrastruktūru, būs nepieciešama arī Lietuvas arhitektu atjautība un profesionalitāte.
Teksts: Rūta Leitanaitė
