Noskaidroti labākie Lietuvas jaunākajā arhitektūrā

Žvilgsnis į save (Skats sevī jeb Introspekcija) ir ievērojamākais regulārais pasākums Lietuvas arhitektūrā, kas atšķirībā no Latvijas Arhitektu savienības Gada skates norisinās reizi divos gados. 22.oktobrī Viļņā tika pasniegtas balvas labākajiem 2008.-2009. gada Lietuvas arhitektūras darbiem.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, skates izstāde šoreiz vairāk virtuāla — visi iesniegtie projekti skatāmi Žvilgsnis į save mājas lapā.  Kopā skatē piedāvāti 229 dažādi darbi, no kuriem lielākā daļa gan ir projekti. Notikumu pavadīja katalogs, kurā iekļauti 89 darbi. Savukārt žūrijas dalībnieki izvēloties interesantākās no īstenotajām ēkām, bija atlasījuši 15, kuras vēlētos apmeklēt klātienē, lai izšķirtos par balvām. Skates balva ir Metrs — vienu metru gara metāla dubult-T profila sija, kas sadalīta piecos vienādos gabalos — tādejādi katram no uzvarētājām tiek balva, kuras nosaukums arī ir 1/5 metra.

Divas ar pusi dienas braukājot pa Lietuvu (izvēlētās ēkas bija gan Viļņā, Kauņā un tās apkārtnē, gan Mazajā Lietuvā — Palangā un Klaipēdā, gan Marijampolē un Dzūkijas  mežos), apskatot labākās ēkas, spriežot un  diskutējot, balvu likteni izšķīra starptautiska žūrija, ko veidoja trīs arhitekti:

  • Ralf Lõoke, Igaunija, biroja Salto dibinātājs un partneris, starp ievērojamākajiem projektiem ir publiskas būves un mājokļi, Igaunijas paviljons Venēcijas biennālē (2008), kā arī 2.vietas projekts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konkursā.
  • Hubert Trammer, Polija, arhitektūras kritiķis, rakstu autors A10  un poļu ikmēneša izdevumam Architektura-murator, pasniedzējs Ļubļinas universitātē
  • Artis Zvirgzdiņš, Latvija

Bilstot par vērtēšanas kritērijiem, jāsaka, ka nozīmīgākie bija:

  • ēkas/ēku ietekme uz apkārtējo vidi — tātad pilsētbūvnieciskie un sociālie aspekti;
  • konteksta un mūsdienu Lietuvas arhitektūras identitātes meklējumi;
  • konceptuālie aspekti, idejas oriģinalitāte un inovācijas, projekta idejas konsekvence un saskaņotība;
  • estētiskie aspekti, dizaina un būvniecības kvalitāte.

Vienojoties kam piešķirt galvenās balvas, žūrija izlēma pasniegt arī trīs speciālbalvas — diplomus, lai atzīmētu darbus, kas  konkursā nevarēja pretendēt uz galvenajām godalgām, taču noteikti pelnījuši, lai tiktu pieminēti kādu īpašu aspektu vai atsevišķu kvalitāšu dēļ.  

Balvas

Swedbank ēka Viļņā

Audrius Ambrasas, Vilma Adomonytė, Tomas Eidukevičius, Donatas Malinauskas / Ambraso architektų biuras, 2009

Jaunā Swedbank ēka ar spēcīgo un spilgto tēlu ir viena no Viļņas jaunā centra dominantēm. Kaut arī ēkas arhitektūras vērtība var likties diskutabla, tomēr būtiskāks aspekts ir pilsētas publiskā telpa, kas veido nozīmīgu projekta daļu — gan tas, kā ēka turpina gājēju ielu, kas sākas ar Rafaēla baznīcu, gan lielā daudzfunkcionālā publiskā iekštelpa un, protams, jumta terase. Saprotams, ka tas nav bijis viegls uzdevums, jo tā drīzāk šķiet kā nākotnes telpa, kuras pielietojums vēl šodien nav īsti skaidrs. Lielā publiskā iekštelpa un jumta terase ir inovatīvs eksperiments, tomēr tas varētu būt veiksmīgāks, ja starp abām daļām būtu radīta kāda tieša funkcionāla saikne.

Noteikti ir jāatzīmē zemākā apjoma arhitektoniski telpiskās un konstruktīvā kvalitātes — pārsegums nav vienkārši plakanais jumts, bet trīsdimensionāla virsma, kas darbojas abpusēji — gan uz augšu, gan apkašu. Tas ir pietiekoši svaigs un inovatīvs risinājums, kam šobrīd, šķiet, nav līdzinieka visā Baltijas valstu reģionā. Zināms gods pienākas arī pasūtītājam — tā kā ne mūsu reģionā, ne arī īpaši kur citur nav ierasts, ka bankas un citas lielas kompānijas pārāk  rūpētos par pilsētas telpu, tad šis gadījums šķiet īpašs un pieminēšanas vērts.

Viesu nams Nakcižibis, Varenas rajonā Dzūkijā

Arūnas Liola, Rolandas Liola, Edgaras Neniškis, Lukas Lažinskas, Liutauras Nekrošius / arches, 2009

Viesu nama komplekss ļoti jūtīgi iekļauts dabiskajā ainavā, veidojot interesantu un aicinošu ārtelpu virkni. Izmantojot priekšrocības, ko dod mežs un ezers, ēku komplekss šo vidi nenomāc. Divas dažādas arhitektūras valodas un pakāpeniska pāreja no vienas uz otru it kā apvieno dažādos kompozīcijas elementus. Lielākās ēkas veidotas tieši un radoši iespaidojoties no novada tradicionālās arhitektūras. Mazākās mājas dīķa krastā izmanto jau banālu kļuvušo arhetipu valodu — divslīpju jumts bez dzegas, kas ieklāts ar to pašu materiālu kā sienas.

Neskatoties uz to, ēku elementi un to izkārtojums — starptelpas starp iekšu un āru — terase galā un eja sānos, veids kā ēkas izvietotas virs mazā dīķa krasta, ļauj apgalvot, ka mājas un to saistība ar apkārtni ir nepārprotami izdevusies. Komplekss līdz pat detaļām izceļas arī ar augstu dizaina un būvniecības kvalitāti, kas arvien ir retums mūsu reģionā. Veselumā veiksmīgi iekļaujas ikdienišķie risinājumi, apdares materiāli un mēbeles.

Viesu nams Trāķu rajonā

Laima Tumynienė, Gintautas Vieversys, 2009

Bieži vien atpūtas kompleksi ir vietās, kas jau pašas par sevi dod priekšrocības, ļaujot arī arhitekta darbam būt veiksmīgam. Šajā gadījumā ir citādi. Novietne ir pievilcīga, tomēr gruntsgabala kvalitātes nav acīmredzamas. Tāpēc jo svarīgāk ir atzīt arhitekta pūles, izmantojot visus vietas labumus un radot ēku, kas harmoniski un nevainojami iekļaujas dabiskajā vidē. Kaut arī ēka veidota ar parādes un ar aizmugures fasādi, tā ir pievilcīga uzlūkojot no jebkuras puses, atklājot atšķirīgas īpašības. Telpas starp un ap vienkāršajiem apjomiem ir veidotas interesanti un jūtīgi, apliecinot, ka ēkas koncepcija darbojas. Zināma pieticība vērš kompleksu par reālistisku mūsdienu Lietuvas lauku arhitektūras piemēru. Pat drausmīgais interjers un atsevišķi nepiemēroti ainavu arhitektūras elementi (kā vieni, tā otri nav ēkas arhitekta darbs) nespēj sagraut veiksmīgo un pārliecinošo kompleksa arhitektūru.

Villa Domeikavā, Kauņas pievārtē

Vilius Adomavičius, Vida Vyšniauskienė / Vilius ir partneriai, 2009

Pirmajā acu uzmetienā māja atgādina nezināmu lidojošo objektu, kas nejauši nolaidies gruntsgabala vidū, — ar redzamām dizaina kvalitātēm, bet šķietami atrauts no vietas un kontekstu ignorējošs. Iepazīstoties ar ēku tuvāk, ir skaidrs, ka šāds priekšstats ir maldīgs. Lūkojoties no iekšpuses uz āru viss šķiet īstajās vietās, ēkas plāns seko gruntsgabala loģikai. Uzslavu pelna gan drosmīgais dzīvesveids — lielākā gruntsgabala daļa ir pārskatāma no kaimiņu mājām, gan arī aktīvais nogāzes izmantojums, kas šķiet vairāk privāts. Jauki papildinājumi ēkai ir arī tiltiņš virs nogāzes, kā arī noliktavas ēka ar stipru un skaidru koncepciju. Ēkas ārpuse veidota no mākslīgiem materiāliem, bet tas nešķiet traucējoši, drīzāk kā papildinājums cietiem drosmīgajiem risinājumiem. Projektā skaidri nojaušama arhitekta un pasūtītāja labā sadarbība.

Vēstniecības skvērs un ēka Viļņā

Valerijus Starkovskis, Donatas Dabulskis / Performa, 2009

Komplekss, ko veido laukums un Somijas un Norvēģijas vēstniecības ēka tam blakus bija gandrīz nepamanāms starp citiem spilgtākiem projektiem. Tomēr ieraugot to dzīvē bija patiess pārsteigums, cik ļoti labi tas iederas vidē, veidojot jaunu un aicinošu vietu pilsētā. Projekts atklāj kvalitātes, kas liktos pašsaprotamas Rietumeiropas pilsētās, bet šķiet kaut kas īpašs mūsu Eiropas daļā.  Jaunā ēka pabeidz kvartālu ar kvalitatīvu ēku, kas interpretējot vietas kontekstu, mērogu un ritmus, ir mūsdienīga un pauž arī ziemeļnieciskumu, tādejādi atspoguļojot saturu.

Tomēr projekta vērtīgākā daļa ir skvērs ēkas priekšā. Esošie vecie koki tajā nevien saglabāti, bet arī  integrēti mūsdienīgā publiskajā telpā, kas ir ne tikai dekoratīva, bet arī funkcionāla, mājīga un aicinoša, piešķirot būtisku kvalitāti visai pilsētas daļai.  Iespējams, ka laukums nemaz nav tikai vēstniecības ēkas arhitektu nopelns, taču šis fakts nemazina galarezultāta vērtību — projekts, kurā saskaņoti sadarbojusies pilsēta, arhitekti un pasūtītāji ir veiksmīgs piemērs, kam ir vērts sekot un no kā mācīties.

Speciālbavas

Viesu nams Smilčių vilos (Smilšu villas) Palangā

Edgaras Neniškis, Vaida Sasnauskaitė, Arūnas Liola, Rolandas Liola, Rusna Vaineikytė / arches, 2008

Pazīstamā stratēģija, sadalot lielākus apjomus mazākos, kas vienlaikus šķiet gan līdzīgi, gan atšķirīgi, šajā gadījumā izrādījusies veiksmīga pieeja, iekļaujot lielu objektu neliela mēroga vidē un reizē arī radot interesantas ārtelpas tam apkārt. Visā gruntsgabalā nojaušama apzināta organizācija, aktivizējot katru tā daļu. Atzīstama kvalitāte ir iekštelpu saistība ar ielu. Apartamentu un garā koridora izkārtojums rada interesantas telpiskās pieredzes.
Mulsinošā lieta ir konsekvences trūkums arhitektūras formu valodā — izvirzītajai telpiskajai koncepcijai īsti skaidri neatbilst ēkas iekšēja struktūra un funkciju izvietojums. Aiz pilnā stiklojuma sienām, kas šķiet izvēlētas, lai reprezentētu kopējās telpas, izvietojas arī apartamenti. Arhitektu lietotās poētiskās atsauces par risinājumiem un apdares materiāliem var likties panaivas.  Atzīstama lieta ir nojaušamie centieni panākt augstu būvniecības kvalitāti sākot ar kompleksu līdz pat detaļām. Trūkums ir stipri ierobežotā iespēja ēku izmantot cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Laukuma rekonstrukcija un svētceļnieku nams Šiluvā

G.Natkevičius, J.Skalskytė, T.Kuleša, A.Natkevičiūt, E.Spūdys / G. Natkevičius ir partneriai, 2009

Senā iecere pārveidot ārtelpu starp divām baznīcām tā, lai uzsvērtu saistību starp abām ir īstenota nodrošinot līdzsvarotu saskaņu starp monumentalitāti (baznīcu ēkas, attālums starp tām un lielie reliģiskie pasākumi) un mazo mērogu (apkārtne, ikdienas dzīve un individuālā garīgā pieredze). Svētceļnieku informācijas centra novietojums, brīvstāvošā nojume un skulptūras atbilst cilvēka mērogam. Viendabīgais laukuma iesegums uzsver saistību starp dažādajiem elementiem, piešķirot ietai īpašu raksturu. Apgaismes stabu un soliņu līnijas atbilst abiem mērogiem. Svētceļnieku nama kvalitātes ir teicami risinātās iekštelpas un ēkas saikne ar nogāzi, kamēr fasādes un jumtu risinājumu var uzskatīt tikai par korektu.

Žūrija ilgi diskutēja par atšķirībām starp projektu un tā īstenojumu. Visi piekrita, ka papildus bruģējums gar laukuma malām vājina laukuma koncepcijas spēku un skaidrību, kas izpaudās sākotnējā projektā. Attiecībā par kapsētas pārvietošanu domas dalījās. Ir skaidrs, ka neizveidojot līdz galam savienojumu starp baznīcām, ideja nemaz nav īstenota. No otras puses – doma par kapsētas aizvākšanu var šķist nevajadzīga dogmatisma piemērs, apliecinot, ka individuālā reliģiskā pieredze ir krietni mazsvarīgāka, kā masu pasākumi. Tomēr tādā gadījumā it kā pietrūkst arhitekta reakcijas uz esošo situāciju — laukuma apraušanās šķiet drīzāk nejauša kā apzināta.

Projekts Optimista mājai

Linas Tuleikis, Kęstas Vaikšnoras, Paulius Vaitiekūnas / dvieju grupe, 2009

Tas ir vienīgais no projektiem, kas ieguvis balvu, bet ne jau tāpēc, ka citi projekti būti sliktāki. Lielākoties vienkārši nav iespējams salīdzināt uzbūvētas ēkas ar neīstenotiem projektiem. Tomēr šī projekta būtiskākā iezīmē ir skaidrā un spēcīgā koncepcija. Noteikti būtu interesanti, ja šāds projekts tiktu īstenots, tomēr viss ir skaidrs arī tāpat, tas diezin vai kaut kā papildinātu koncepcijas kvalitātes. Aplūkojot plānus, rodas vairāki jautājumi, piemēram, kā tieši iespējams nokļūt mājā staba galā? Vai arī jautājums par otras mājas iekšējo loģistiku utml. Bet iespējams, tas nemaz nav būtiski, jo galu galā runa ir vienīgi par spēcīgu ideju.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx