Kristus piedzimšanas Zinību nams

Viena no spilgtākajām 60. gadu modernsima stila izpausmēm
Rīgas iekštelpu  arhitektūrā  bija Zinību nams, no kura šodien palikuša
stikai nedaudz fotogrāfiju un atmiņas. Vieta, kas tautā bija pazīstamākā kā
Planetārijs, bija tolaik jaunā arhitekta Jura Skalberga darbs, īstenojot pareizticīgo katedrāles pārbūvi.

Rīgas
Kristus piedzimšanas katedrāli arhitekts Roberts Pflūgs projektēja pilsētas
celtniecības buma laikā 19. gadsimta treknajos gados — sabiedrībai tā
tika atvērta 1884. gadā. Ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1963. gadā
Rīgas pareizticīgo katedrāli slēdza LPSR Zinību biedrības Republikāniskā zinību
nama ierīkošanai, lai, kā vēstī padomju avoti, propagandētu sabiedriski
politiskās zināšanas, tehnikas un dabas zinātņu sasniegumus plašās darbaļaužu
masās [1]. Namā bija ieplānots planetārijs, kinozāle lektorijiem, izstāžu
telpas. Lekciju ciklus jeb t.s. sabiedriski politiskos lasījumus vajadzēja
veltīt zinātniskajam komunismam, ekonomikai, starptautiskajam stāvoklim,
ateismam un tikumiskajai audzināšanai, tostarp arī vides aizsardzībai, kultūrai
un mākslai.

Skaidrs,
ka baznīcas slēgšana bija ideoloģisks padomju varas akts, likvidējot nevēlamu
kulta celtni tiešā Ministru kabineta tuvumā. Tikām paradoksālā veidā izglītojošā
un radošā funkcija — planetārijs, kas tēloja zvaigžņoto debesi un
astronomiskās parādības, lekcijas par atklājumiem kosmosa telpas izpētē,
ģeogrāfijā un dabaszinātnēs u.c. — ēkā patiešām attīstījās, kamēr
iecerētās tikšanās ar partijas un padomju darbiniekiem palika otrajā plānā.
Statistika vēstī, ka izglītojošos pasākumus Zinību namā katru gadu apmeklēja
aptuveni pusmiljons iedzīvotāju [2] — kultūras iestādei no mūsdienu
viedokļa tas ir graujoši iespaidīgs skaitlis. Turklāt namā ierīkotā kafejnīca,
tautā dēvēta par Dieva ausi, kas
tagad kļuvusi par leģendu, pulcināja radošo bohēmu un akumulēja procesus, kas
lēni drupināja padomju varu no iekšpuses.

Vēsturisko
celtņu pārbūves padomju zemē ieguva ideoloģisku raksturu. Taču modernisma
arhitektūra, kas tobrīd valdīja Rietumos, bija ieradusies, lai nojauktu veco un
radītu jaunu pasauli, un tā bija nesaudzīga pret vēstures liecībām visos
Eiropas vēsturiskajos centros. Ar rekonstrukcijām un pārbūvēm padomju vara
bieži panāca pretējo — ievazāja Rietumu idejas. Arhitekts Juris Skalbergs (projektu īstenoja Latvijas PSR
Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas un remonta kantoris) trāpīja
vēstures brīdī, lai kļūtu par laikmeta jauno ideālu paudēju; pie Zinību nama
izbūves projekta, ko vajadzēja īstenot īsā laikā, viņš sāka strādāt 27 gadu
vecumā. Jaunā arhitekta veikums izsauca vētrainu reakciju pieredzējušajos
kolēģos, kas lauza šķēpus par projekta mākslinieciskajām kvalitātēm.

Atzīstot
uzdevuma komplicētību, daži kritiķi slavējuši plaši izmantotos stiklojumus,
viengabalaini veidoto vestibilu un planetārija zāli, tomēr kopumā projektam
pārmetot neatrisinātu pretrunu starp celtnes vēsturisko čaulu un jauno telpisko
saturu, nesaskaņotu un pārblīvētu izvēlēto konstrukciju, formu, apdares
materiālu klāstu — ar apzīmējumu «eklektika» pārbūves risinājumam ielikta
mīnusa zīme [3]. Savukārt citi tā laika apskatnieki minētajam viedoklim
oponējuši, apzīmējuma negatīvo nozīmi saucot par nepelnītu un raksturojot
kutelīgo situāciju šādi: «Telpas, kur jāpropagandē 20. gs. zinātnes
visprogresīvākie sasniegumi, kur uzskatāmi un skaidri jāizklāsta Visuma un
ateisma problēmas, kur jānotiek lekcijām par astronomiju, ateismu, kibernētiku,
kosmosa iekarošanu un kosmisko medicīnu, bija jāieprojektē ēkā, kas celta
tradicionālā cariskās Krievijas pseidobizantiskā stilā.»[4]

Kontrasta
princips šajā gadījumā tiek saukts par vienīgo iespējamo projekta risinājuma
ceļu. Tikām arī te arhitekts dabūjis trūkties: «Planetārijā lietoti daudzi un
dažādi dekoratīvie materiāli: kalts metāls, šūnakmens, neapmests ķieģelis,
alumīnijs, keramika, plastmasa un stikls, mizots un nemizots koks — gan
beicēts, gan lakots dažādām lakām, dzelzsbetons, metāla konstrukcijas. Vai nav
par daudz? Un jau pavisam nelāgi ir tas, ka «apģērbj» un dekorē dzelzsbetonā
metāla kāpnes! Protams, arī šeit vajadzīga skaidrība un patiesība. Tīra
inženieru konstrukcija ir vienmēr arī estētiska vērtība, un neveiksmes cieš
mēģinājumi ietērpt to svešās drēbēs.»[5]

Kritiķis
aizskāris projekta interesanto tehnisko pusi, diemžēl dokumentārās liecības par
to zudušas mākslinieciskajām kvalitātēm veltītajos laikabiedru cīniņos.
Latviešu inženiertehniskās domas ģēnijs projekta konstruktors Andris Bite
(pazīstams arī kā pirmās čaulas konstrukcijas Latvijā — restorāna Sēnīte, čaulas konstrukcijās īstenoto
Rīgas autoostas nojumju, Krievu drāmas teātra Kalēju ielas pārseguma korpusa,
Dzintaru koncertzāles pārseguma u.c. autors [6]) ir aizgājis viņsaulē,
tāpēc plašāku informāciju tagad varam iegūt tikai no katedrāles pārbūves
arhitekta Jura Skalberga atmiņām [7]. Uzdevums tiešām bija komplicēts, vispirms
jau ar paredzētajam mērķim ierobežoto vietas apjomu.

Planetārija
izveidē, lai attēlotu debesu velvi, bija iecerēts izmantot centrālo baznīcas
kupolu, taču pasaulē līdzīgiem projektiem tika lietota 24 m diametra
platība, bet katedrāles kupola telpa sasniedza tikai 19 m diametru —
autoriem nācās situāciju adaptēt. Aizkadrā paliks stāsts par planetārijā
izmantoto optisko sistēmu, aprobežojoties ar politiska piesitiena iekrāsotu piezīmi —
sistēmu īstenoja slavenā Zeiss
kompānija, kura vēsturiskas sakritības pēc bija palikusi PSRS draudzīgās
Austrumvācijas pusē. Paredzēto jauno funkciju — planetārija un
kinozāles — vajadzībām Skalbergam celtnē vajadzēja iekārtot lieku stāvu,
un problēmas radīja vertikālā dimensija, kas visām vajadzībām bija par mazu.
Pusotra stāva augstumā iekārtotās kinoprojekciju tehniskās telpas grīda tālab
tika iekārta fermā, izveidojot īpaši plānu pārsegumu un ietaupot telpas
augstumu.

Juris
Skalbergs komentē arī situāciju ar kritiķu pieminētajām kāpnēm. Andris Bite
bijis novators, kura pārgalvīgās idejas šad tad bijušas uz riska robežas, gan
nekad to nepārkāpjot. Zinību namam, būdams minimālists pēc pārliecības, viņš
radīja īpašu iekārto kāpņu konstrukciju, kas vēlāk izmantota arī citur,
piemēram, kinoteātrī Blāzma (1964).
Pirmajā īstenotajā mēģinājumā kāpnes tomēr šūpojušās, tāpēc nācies tās
pastiprināt ar metināta metāla konstrukcijām un tehniskos paņēmienus vēlāk nomaskēt,
kāpnes apbetonējot.

Akustiskos
risinājumus jaunajā projektā veidojis viens no zināmākajiem sava laika
akustiķiem arhitekts Alberts Vecsīlis (pazīstams kā Dzintaru koncertzāles,
Valsts filharmonijas, Krievu drāmas teātra, Dailes teātra, Doma
koncertzāles u.c. akustisko projektu autors). Arī šai nozīmē projekts
bijis sarežģīts, īpaši planetārija zālē, kur akustikai traucējuši četri
vēsturiskie piloni. Ar akustiku saistīta daļa laikabiedru pieminēto apdares
elementu. Planetārija zāles skaņas kvalitātes uzlabošanai Vecsīlis piedāvājis
sienu segumam izmantot pusapaļus liekta saplākšņa elementus un tādus pašus
ieteicis arī kinozāles sienu apdarei. Juris Skalbergs dublēšanos uzskatījis par
garlaicīgu un kinozāles akustiku risinājis, sienas noklājot ar zāģētiem priedes
koka pusbaļķiem, kas stiprināti pie sienas ar lielām, dekoratīvām naglām.
Griestos liektās akustiskās konstrukcijas segtas ar tolaik populāro dēļu
apdari.

Zāles
gala sienas apdares prototipu Juris Skalbergs nejauši ieraudzījis kādas ēkas
fasādē Tērbatas ielā — rezultātā tapis fakturēts akustiskais apmetums
(arhitekta vārdiem — ar pļokām), kas krāsots melns. Novitāte saistās arī
ar kinoekrāna risinājumu, kura rāmju konstrukcija izvirzīta uz kronšteiniem,
nelietojot priekškaru. Šai sakarā vajadzējis pārkāpt noteikumus, kas ekrānam
paredzēja obligātu melnu apmali, lai neitralizētu kinoprojekcijas staru
neprecizitātes. Arhitekts savu ieceri argumentējis ar ekrāna fonā izmantoto
melno krāsojumu, kas atrisināja minēto tehnisko problēmu, taču izvirzītajam
ekrānam un neesošajam priekškaram nācies meklēt tēlainu pamatojumu, piesaucot
asociācijas ar «aci».

Nodalot
laikmetīgo pienesumu no celtnes vēsturiskās daļas, projektā kā starpsienas un
durvis plaši izmantoti rūdītā stikla paneļi alumīnija rāmjos – tas tolaik
bija pilnībā moderns risinājums, ko komplicētu padarījusi vajadzība veidot
liektus noslēgumus, lai salāgotu tos ar vēsturiskajām arkām un velvēm. Analogu
Latvijā nav bijis, tālab pieredze meklēta pie Maskavas metropolitēna autoriem.

Daži
vārdi par mākslas klātbūtni — modernisma projektos tādā vai citādā formā
tā bija teju obligāta. Reizē ar to pat plānveida un sabiedriskā īpašuma
ekonomikas ietvaros radās tirgus joma, ko tajā laikā ar saviem darinājumiem tradicionāli
aizpildīja kombināts Māksla. Tematika —
laikam atbilstoša: miers, draudzība, gaiša nākotne, kosmoss. Tā, piemēram,
radušies ciļņi — alumīnijā kaltas kosmonautu u.c. tēlainu varoņu
galvas. Lielākais panno veidots pēc keramiķes Latvītes Mednieces (dz. 1924)
meta, kura neitrālo ainavu ar mātes un bērna tēliem mēģināja tuvināt
nomenklatūras saprašanai, nosaucot to «Lai vienmēr būtu saule». Tas nelīdzēja,
un pēc ierēdņu gribas kompozīcija tika papildināta ar rūpnīcu korpusu
atveidiem.

Atgriežoties
pie jautājuma, ko aizķēra Skalberga kritiķi, — par izmantotajiem apdares materiāliem.
To palete no tiesas bija plaša, interesanti, ka piesauktais Allažu šūnakmens
kļuva par Latvijas monumentālās mākslas zīmi jau 20. gs. 20. gados,
īstenojot Brāļu kapu ansambli. Patiesībā Juris Skalbergs Zinību nama pārbūvē
realizēja to modernisma virzienu, kas raksturīgs skandināvu arhitektūrai, caur
materiāliem iedzīvinot dabas klātbūtni. Gaismu caurlaidošās kāpņu konstrukcijas
bija papildinātas ar telpaugiem un mākslīgās gaismas avotiem. Šajā sakarā
gandrīz ekstrēms bija kafejnīcas risinājums, kur apgaismojuma konstrukcija
dublēja bāra letes formu un bija veidota ar ķēdēs iekārtiem un koka latām
stiprinātiem nemizotas priedes stumbriem.

Te
nācās piedzīvot dažu kuriozu, kad pēc pāris gadiem koksnē iemetās kaitēkļi un
to drupināja, ar procesa atlikumu nobārstot bāra leti. Telpu, kurā izvietojās
jaunais kāpņu apjoms, Skalbergs bija atļāvies atstāt vertikāli nesadalītu līdz
pat velvēm. Komisija šo risinājumu nav akceptējusi, jo vēsturiskā baznīcas
telpa funkcionāriem likusies pārāk sajūtama. Problēma atrisināta, iekarot
griestos dažāda augstuma koka konstrukcijas — dekoratīvos elementus.
Arhitekts uzskata, ka vienīgā vieta, kur kaut nedaudz izdevās saglabāt bijušās
baznīcas sajūtu, bija kafejnīcas telpa, kas tautā ieguva tik atbilstošo
nosaukumu.

Vēsturiskā
patiesība tika atjaunota 1991. gadā, kad Rīgas Kristus Piedzimšanas
pareizticīgo katedrāle tika atdota ticīgajiem. Košā modernisma epizode ēkas
vēsturē fiksēta arhitekta zīmējumos, dažās fotogrāfijās
un piederīga atmiņu teritorijai.

 ————————————————————————————————————

[1] Enciklopēdija
„Rīga”. Red. Jērāns P.//R., Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988,
754. lpp. [2] Turpat. [3] Driba Dz., Šusts V.
Laikmetīgums un arhitektūra//„Māksla”, 1964. g., Nr. 3, 30. lpp.
[4] Mincs G. Lakoniski un gaumīgi//„Māksla”, 1965. g.,
Nr. 1, 13. lpp. [5] Turpat, 14. lpp. [6] Plašāka
informācija par Andri Biti atrodama: Martinsone I. Pirmā čaulas
konstrukcija Latvijā//„Latvijas Būvniecība”, 2013. g., Nr. 3,
112.–115. lpp. [7] Autores saruna ar Juri Skalbergu 2015. gada
12. februārī.