a4d.lv

Nepareizi pieslēgšanās dati! Mēģini vēlreiz.

Aizmirsi paroli? | Reģistrēties


Inspira

Mums jābūt vairāk ekstravertiem. Intervija ar Matīsu Groskaufmani

<< Raksti

Mums jābūt vairāk ekstravertiem. Intervija ar Matīsu Groskaufmani

«Mēs Latvijas ekspozīcijā gribam graut mītu, ka Latvija ir postsociālisma valsts, ko klāj meži un padomju tipveida apbūve,» intervijā Kristīnei Budžei saka arhitekts Matīss Groskaufmanis, pārstāvot nākamās Venēcijas biennāles Latvijas paviljona kuratoru komandu.

Arhitekts Matīss Groskaufmanis pieder pie jauno latviešu nomadu paaudzes. Viņš studējis dažādās arhitektūras skolās Eiropā un strādājis dažādos birojos, arī pie holandiešu arhitekta Rema Kolhāsa birojā OMA, tagad — pie holandiešu arhitektūras spēcīgajiem konceptuālistiem MVRDV. Matīss Groskaufmanis kopā ar arhitekti un urbānisti Evelīnu Ozolu, scenogrāfi Andu Skrējāni un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāju Gundegu Laiviņu ir uzvarējis Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā par Latvijas ekspozīciju 2018. gada Venēcijas biennāles 16. Starptautiskajā arhitektūras izstādē. Ekspozīcija ar nosaukumu 100 gadi kopā un atsevišķi stāstīs par pagriezienpunktiem Latvijas daudzdzīvokļu namu arhitektūrā pēdējos simt gados un par to, kā tie iemiesojuši dažādas idejas par sadzīvi un nācijas veidošanos. Izstāde Venēcijā notiks no 26. maija līdz 25. novembrim.

Tu tagad dzīvo un strādā Roterdamā?

Pagājušajā gadā pabeidzu maģistrantūru Delftas Tehniskajā universitātē un dabūju darbu holandiešu birojā MVRDV. Es droši vien gribētu studēt vēl. Manuprāt, izglītība ir garš ceļš.

Tev Delftas Tehniskā universitāte ir ceturtā skola — pirms tam bija Vīnes Tēlotājmākslas akadēmija, Glāzgovas Mākslas skola, Arhitektūras un mediju institūts Strelka Maskavā.

Ir ļoti vērtīgs modelis — studēt, strādāt, studēt, strādāt... Ir vērtīgi paņemt kādu gadu brīvu studēšanai un tad atkal atgriezties pie strādāšanas. Man liekas, ka nākamajās desmitgadēs, kad tik daudzas lietas sabiedrībā mainīsies arvien ātrāk, mūžizglītības sistēma būs ļoti nepieciešama, lai varētu ik pēc pieciem gadiem vienu paņemt brīvu un atjaunot savu pasaules skatījumu. Līdz šim šāds ritms man ir gandrīz izdevies, bet — jo tālāk, jo dārgāk un sarežģītāk to ievērot. Man nav nenormāli daudz naudas, tāpēc daudzas labas skolas man automātiski nav pieejamas, bet skolu izvēle man nav nejauša.

Vai darbs MVRDV ir mērķtiecīga izvēle? Pirms tam tu strādāji OMA pie Rema Kolhāsa, un darbinieku staigāšana no OMA uz MVRDV turpat Roterdamā ir arhitektiem ierasta.

Jā, man tā bija loģiska izvēle, turpinot OMA sākto trajektoriju. MVRDV turpina Rema Kolhāsa pieeju arhitektūrai. MVRDV dibinātāji arī paši reiz strādājuši OMA, kas jau daudzas desmitgades pasaulē notur arhitektūras disciplīnā svaigas domāšanas līdera pozīcijas. Rems Kolhāss spēj nemitīgi izgudrot jaunu vai paplašināt esošo savu interešu loku. OMA joprojām pārsteidz sabiedrību ar radikālas arhitektūras piedāvājumiem. Taču OMA un MVRDV ir divas dažādas paaudzes. MVRDV vairāk strādā ar medijiem, pievērš lielāku uzmanību publicitātei. Šim birojam tas ir svarīgi. MVRDV vadītāji cenšas nepieļaut iepriekšējās arhitektu paaudzes kļūdas. Viņi paši samērā agrīnā biroja posmā izgāja cauri 2008. gada globālajai ekonomikas krīzei. Tā daudziem arhitektiem bija skarba pieredze un ļāva secināt, ka vairāk jādomā par biroja biznesa un darba kultūras pusi, nevis tikai par māksliniecisko procesu. MVRDV ir pragmatiskāks, labāk sajūt starptautisko situāciju un spēj precīzāk uz to reaģēt.

Kļūst arī ciniskāks?

Nu Kolhāsu cinismā ir grūti pārspēt, īpaši viņa pirmie darbi un diplomdarbs, kuru viņš radīja, beidzot Arhitektūras asociāciju Londonā, ir ļoti ciniski. MVRDV mēģina piedāvāt pozitīvu vēstījumu, brīžiem naivu. Viņus vairāk var salīdzināt ar dāņu BIG. Bieži vien arhitektūras priekšlikumu konkursos tieši šie divi biroji paliek finālā. Tad, kā kuro reizi sakrīt kārtis, uzvar viens no tiem.

Man gan šķiet svarīgi nekoncentrēties tikai uz pasaules arhitektūras lielajiem vārdiem, bet skatīties, kas notiek arī citās arhitektūras jomās. Man likās interesanti, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja konkursā uzaicinātie arhitektu biroji nebija slaveni, tādi, kas atrodas nemitīgā mediju uzmanības lokā. Taču katrs no tiem savā jomā strādā ļoti labi, tiem visiem ir interesanti un kvalitatīvi darbi ar labām idejām. No konkursa rīkotāju puses uzaicināt šādus birojus bija gudrs gājiens.

Taču daudzi vietējie arhitekti bija neapmierināti, ka viņi uzaicināti piedalīties konkursā tikai ārzemju biroju partneru statusā.

Šajā gadījumā lielākā problēma ir pašā dalījumā vietējos un ārzemniekos. Tas pastāv ne tikai Latvijas arhitektūrā, bet arī mūsu kultūrā kopumā un ir ļoti neefektīvs un regresīvs dalījums. Es nedomāju, ka mums būtu jāatsakās no savas kultūras telpas, taču ārzemju arhitektu klātbūtne Latvijai ilgtermiņā ir ieguvums. Arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja konkursā latviešu arhitektu biroju sadarbība ar ārzemniekiem mums pašiem deva jaunas sadarbības iespējas, pašapziņu un kontaktus.

Katra valsts veido savu arhitektūras politiku, bet vietējā tirgus protekcionisms nav vienīgais veids, kā izcelt Latvijas arhitektūru. Vietējo arhitektūru daudz vairāk atbalstītu izdevumi par to, diskusijas un izstādes. Tā visa Latvijā ļoti trūkst. Man arī šķiet fantastiski, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūves konkursā uzvarēja lietuviešu Processoffice.

Vai tev liekas, ka arī par Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē vajadzētu rīkot starptautisku konkursu, kā to dara, piemēram, briti un igauņi?

Jā, tāpēc ka mēs, nepilni divi miljoni Latvijas iedzīvotāju, neesam pašpietiekami. Mums jābūt vairāk ekstravertiem. Latvija teritorijas platības ziņā ir lielāka nekā Nīderlande, Dānija, Beļģija, bet iedzīvotāju blīvuma ziņā ir viena no tukšākajām valstīm Eiropā. Mūsu ir maz, un mums ir nepieciešama stratēģiska rīcība, kā šo tukšumu aizpildīt. Ekstravertums ne tikai arhitektūrā, bet arī kultūrā kopumā un politikā ir vienīgais veids, kā varam pastāvēt ilgtermiņā.

Jā, mēs Latvijas ekspozīcijas Venēcijas biennālē konkursā uzvarējām, bet mēs būtu bijuši priecīgi sacensties ar daudz vairāk interesantiem priekšlikumiem, kas raisītu diskusijas par dažādām tēmām. Šādu konkursu galvenais uzdevums taču ir veicināt jaunas diskusijas un vairāk runāt par arhitektūru un pilsētplānošanu. Atvērtība un ekstravertums nenozīmē savas identitātes noliegšanu. Piemēram, britu paviljona konkursa nolikumā noteikts, ka dalībniekiem nav jābūt Lielbritānijas pilsoņiem, bet jāpazīst procesi un notiekošais Britu salās. Igaunijā starptautiskajā konkursā šogad uzvarējušo kuratoru komandu pazīstu, jo kopā studējām Delftā. Igaunijas ekspozīciju veidos igauņi Laura Linsi, Rolands Rēmā un čehs Tadeašs Riha. Manuprāt, viņi ļoti labi sastrādājas.

Ārzemnieku klātbūtnē vērtīgākais ir skatījums no malas?

Jā, bet vēl svarīgāki ir kontakti. Starptautiskajā arhitektu vidē tie ir ļoti būtiski. Tas ir tavs sociālais kapitāls – arhitektu, pasniedzēju, publikāciju autoru loks, kurus tu pazīsti un kurus vari uzaicināt piedalīties savos projektos. Ja negribam dzīvot noslēgtā burbulī, mums ir nepieciešams dibināt maksimāli daudz kontaktu. Pagājušās Venēcijas arhitektūras biennāles Baltijas paviljons bija veiksmīgs piemērs spējai reģionālus jautājumus skatīt plašākā kontekstā.

Vai Baltijas paviljona kuratoru komanda un tagad jūsu uzvara iezīmē paaudžu nomaiņu Latvijas arhitektūrā?

Nedomāju, ka iepriekšējās paaudzes būtu automātiski izspiežamas no aprites un ka tām nebūtu vairs ko teikt, bet jaunie arhitekti profesionālo vidi bagātina un padara daudzveidīgāku. Ieguvēji esam visi. Baltijas paviljons pierādīja – attaisnojas tas, ka tik daudzi dodas studēt uz ārzemēm. Šī došanās projām pat publiskos komentāros bieži tiek raksturota kā nacionālā nodevība. Man savukārt tā šķiet auglīga investīcija. Jāmeklē vēl vairāk iespēju, lai jauni, talantīgi speciālisti varētu studēt un praktizēties ārzemēs. Pat ja daļa no viņiem neatgriezīsies, to nevajadzētu uztvert kā zaudējumu.

Mūsdienās ģeogrāfiskais attālums nav svarīgs. Es dzīvoju Roterdamā vairāk nekā četrus gadus un varētu teikt, ka neesmu Latvijas arhitekts, bet vienmēr esmu mēģinājis saglabāt profesionālu iesaisti Latvijas procesos — pasniedzu Rīgas Tehniskās universitātes vasaras skolās, esmu piedalījies Ievas Zībārtes veidotajos izdevumos un tagad Latvijas ekspozīcijas veidošanā. Es šo saikni gribētu saglabāt, īpaši saistībā ar arhitektūras vēsturi un teoriju.

Tevi vairāk interesē nevis projektēšana, bet arhitektūras teorija un refleksija par notiekošo?

Patlaban MVRDV galvenokārt strādāju ar ēku projektiem, taču ilgtermiņā savu profesionālo darbību gribu vairāk saistīt ar arhitektūras teoriju. Latvijā šajā ziņā ir pilnīgs vakuums. Latvija un Baltijas reģions ir neapgūta teritorija. Grāmatām par Latvijas arhitektūru būtu jāiznāk katru gadu, bet tas notiek daudz retāk. Pētījumi, refleksija un teorija ir kritiski svarīgi nozares attīstībai.

Latvijā var sākt pētīt no jebkuras vietas un būt pirmais.

Jā, bet tāpēc arī jābūt ļoti atbildīgam un jāizvērtē, kas ir pašlaik svarīgākie jautājumi, kuri ir jāizrunā. Mēs ar Evelīnu (Evelīna Ozola – urbāniste un viena no Latvijas ekspozīcijas kuratorēm — K. B.), gatavojot Latvijas ekspozīcijas pieteikumu, atklājām tik daudz Latvijas arhitektūras vēsturē nozīmīgu ēku un notikumu, kas publiski nekur netiek pieminēti. Daudzi mani draugi, kuri brīvdienās plāno ceļot uz Latviju, to asociē tikai ar padomju laika tipveida mājokļu projektiem. Viņi visu Latvijas bagāto arhitektūras vēsturi un mūsdienu scēnu reducē uz vienu Latvijas arhitektūras lappusi.

Rietumos ir populāras grāmatas par padomju arhitektūru, piemēram, padomju autobusu pieturu fotogrāfiju albumi. Šis periods tiek romantizēts un estetizēts. Nav informācijas, ka mums ir bijusi vēsture pirms tam un ka daudz kas notiek arī mūsdienās. Mēs savā Latvijas ekspozīcijā gribam graut mītu, ka Latvija ir postsociālisma valsts, ko klāj meži un padomju tipveida apbūve.

Jūs vieni no retajiem Latvijā savā konkursa pieteikumā esat minējuši, ka padomju tipveida apbūve jāskata ne tikai kā estētiska kvalitāte, bet arī kā padomju varas ideoloģijas rīks.

Jā, pētot un lasot publikācijas, mani pārsteidza, ka Latvijas arhitektūras vēsture lielā mērā veidota no autobiogrāfiska skatpunkta. Aprakstus veido informācija, kad un kur arhitekts piedzimis, kur viņš studējis un ko projektējis, taču ļoti maz pievienots sociāli ekonomiskais konteksts.

Lietuviešu arhitektūras pētniece Marija Drēmaite to dēvē par aprakstošo arhitektūras vēsturi, kas bija raksturīga arī padomju Lietuvā un ko viņa cenšas mūsdienās lauzt.

Šī tradīcija ir jālauž arī Latvijā, jo šāds abstrakts arhitektūras apskates veids leģitimē, piemēram, sociālo nevienlīdzību. Latvijas arhitekti pārsvarā projektē un savos sociālo mediju kontos izrāda turīgu cilvēku privātmāju projektus, kaut gan lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju iztiek ar zemiem vai vidēji zemiem ienākumiem. Viņi, īpaši laukos, dzīvo pat bez elementārām labierīcībām, siltuma un komforta. Par to visu Latvijas arhitektu vidē nerunā. Pētot mūs ar Evelīnu pārsteidza, ka arī XX gadsimta 90. gados Latvijas arhitektūras periodikā rakstīja tikai par dzīvokļiem jauniem un bagātiem cilvēkiem, it kā mūsu sabiedrība sastāvētu tikai no šī slāņa. Šāda ignorance turpinās mūsdienās.

Šķiet, ka Latvijas arhitekti labprāt dzīvo savu pārtikušo klientu burbulī.

Nu, ja godīgi, mēs katrs labprāt dzīvojam savā burbulī. Jo mums pašiem vairāk komforta, jo mazāk interesējamies par tiem, kuriem tā nav. Es negribētu ieņemt kāda sociālā slāņa aizstāvja pozīciju, bet ir jārunā arī par sociālām problēmām. Nabadzību nevar visu laiku turēt zem paklāja, it kā tā Latvijā nepastāvētu. Tāpēc daudzdzīvokļu nami ir tik nozīmīga tēma.

Kāpēc uzsvars ir uz daudzdzīvokļu namu koplietošanas zonām?

Pēdējos 30 gadus Latvijas sabiedrība ir gājusi ekstrēma individuālisma virzienā. Tas kļuvis par normu ekonomikā, piemēram, nemaksājot nodokļus, un izpaužas arī uzskatā, ka katrs atbild par sevi, un cilvēki mēģina izvairīties no saskarsmes ar to sabiedrības daļu, kas viņiem nav pazīstama. Šī situācija ir sākumpunkts, lai runātu par arhitektūru, kurā individuālais un kopējais saskaras un koncentrējas.

Daudzdzīvokļu nams ir labs piemērs, jo tas sastāv no daudzām šūniņām, kas ir ļoti privātas un individuālas, bet tās visas ir sajūgtas kopā. Te var būt dažu centimetru biezas sienas attālumā dažādas dzīves telpas, atšķirīgas politiskās idejas un dažādi uzskati par vērtībām. Nenoteiktība starp privāto un kopīgo ir interesantākais. Mēs varam vienlaikus dzīvot kopā un katrs atsevišķi. Kad nopērc dzīvokli, juridiski tev pieder telpa starp pārsegumiem un sienām, bet kāpņu telpa, jumts, fasāde, sienas ir kopīpašums, kas juridiski nav dalāms. Neizbēgami, dzīvojot daudzdzīvokļu namā, noteiktus arhitektūras elementus tu dali ar citiem cilvēkiem un varbūt to nemaz neapzinies.

Vēl interesanti, ka Latvijā ir otrais augstākais rādītājs Eiropā, cik cilvēku dzīvo daudzdzīvokļu ēkās. Tikai Spānijā par nepilnu procentu vairāk cilvēku dzīvo kopā. Mūs pārsteidza, ka fiziski tik tukšā teritorijā kā Latvija sabiedrība, kas sevi uzskata par savrupiem individuālistiem, patiesībā dzīvo visi kopā.

Mēs negribam to atzīt, bet tā ir. Mēs lepojamies ar savu viensētas gēnu...

Taču patiesībā mums ir daudzdzīvokļu namu gēns.

Tu atsaucies uz Pētera Sloterdeika esejām, ka pieejams individuāls dzīvoklis ir labākais XX gadsimta izgudrojums, bet ļoti daudzas XX gadsimta arhitektūras neveiksmes arī saistās ar daudzdzīvokļu namu celtniecību. 

Es daudzdzīvokļu namus uztveru galvenokārt kā XX gadsimta eksperimentu. Pagājušajā gadsimtā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, strauji auga pilsētas. Vienkārši bija jāizdomā, kā cilvēkus izmitināt kvalitatīvos apstākļos. Pirms tam šādām problēmām tik lielā mērogā nebija precedentu. Zinu, ka padomju laika tipveida mājokļus daudzi kritizē, bet man liekas, ka Hruščovs 1954. gadā pieņēma drosmīgu lēmumu, kā pēc kara un ar ierobežotajiem PSRS līdzekļiem urbanizēt milzīgas teritorijas. Ļoti daudzi cilvēki no komunālajiem mitekļiem pārcēlās uz savu dzīvokli – tīru, apkurinātu un ar ūdeni. XX gadsimta pilsētbūvniecībā ir daudz gan veiksmīgu, gan neveiksmīgu daudzdzīvokļu ēku projektu, bet man grūti piekrist, ka tieši Pruitt-Igoe daudzdzīvokļu namu uzspridzināšana Sentluisā 1972. gadā tiek uzskatīta par modernisma beigām.

Pilsētu pētnieks un arhitekts Jans Gēls teicis, ka šajos padomju laika tipveida daudzdzīvokļu namos cilvēki izvairījās no tuberkulozes, bet zaudēja skatu pa logu un telpu starp ēkām.

Jā, protams, kaut kas ir jāatdod, lai kaut ko iegūtu. Galvenā diskusija ir par to, cik daudz mēs esam gatavi kaut ko atdot, piemēram, atsakoties no privātuma, lai paglābtos no terorisma.

Jūs pieteikumā Latvijas ekspozīcijai Venēcijā pievēršat uzmanību arī modernismam Latvijā tā pirmajā sociāli atbildīgajā fāzē XX gadsimta 20. gados.

Latvijā tas ir ļoti īss periods.

Un arī mūsdienās īsti neizvērtēts.

Tieši tā. Šis laiks mūsu arhitektūrā parāda, cik ļoti Latvija bija saistīta ar pārējo Eiropu. Es draugiem no Vīnes rādīju ēkas Rīgā, Jāņa Asara ielā 15, fotogrāfijas, un viņi uzreiz saskatīja XX gadsimta pirmajā pusē Vīnē celto municipālo dzīvokļu ēku iezīmes. Asara ielas blokēkas atbilst Vīnes modernās arhitektūras valodai. Pat Eižens Laube savulaik rakstīja esejas angliski. Varbūt tā nebija ļoti precīza izteiksme svešvalodā, bet viņš apzinājās sevi kā plašāka konteksta daļu un ka tu pats tikai iegūsti, ja uzdrošinies atrasties ārpus sava burbuļa. Par šādām lietām Latvijas arhitektūras vēsturē jāstāsta vairāk.

Eiropā pašlaik vienas no karstākajām diskusijām par pieejamiem mājokļiem notiek Londonā, kur tiek kritizēta gan valsts, gan pašvaldības politika.

Protams, Londonā situācija ir īpaši ekstrēma. Pirms neilga laika biju Londonā, un kopā ar labu draugu staigājām pa dažādiem rajoniem un telefonā skatījāmies dzīvokļu cenas. Tas liekas absurdi, ka vidusšķiras ģimenei, iegādājoties sev mājokli pieklājīgā rajonā, ir jāšķiras no miljoniem mārciņu. Šis cenu lēciens Londonā notiek jau kādu laiku, un par to tiek runāts arī starptautiski. Daudzās arhitektūras skolās studenti pievēršas šim jautājumam.

Arī tev savulaik bija studiju darbs par projektu Londonā.

Jā, Londonā daudzas lietas notiek ekstrēmāk nekā citur Eiropā. Tā ekonomiskās pieejamības ziņā iedzīvotājiem ir mūsdienu pilsētas distopija.

Pagājušajā Venēcijas biennālē briti savā paviljonā izspēlēja ekstrēmus nākotnes dzīvojamās telpas scenārijus, kas gandrīz pilnībā izslēdza privātumu.

Eiropā jaunu cilvēku vidū ir populārs romantizēts uzskats par jauna veida komunismu kā daudzu mūsdienu problēmu risinājumu. Tā kā esmu no Baltijas reģiona, man, protams, ir rezervēta attieksme pret šo tendenci. Piemēram, kopīgā jeb dalītā ekonomika ir viens no mūsdienu modes vārdiem. Taču tās blaknes ir daudz neērtākas, nekā parasti par tām runā. Cilvēki gan racionālu, gan emocionālu iemeslu dēļ nemaz tik ļoti negrib ar citiem dalīties. Esmu piesardzīgs pret šādiem nākotnes scenārijiem.

Pat dāņi atzīst, ka pašlaik pirmo reizi kopš XX gadsimta sākuma Kopenhāgenā vidējās dzīvojamās platības līkne uz vienu iedzīvotāju iet nevis augšup, bet slīd lejup.

Arī XX gadsimtā ir bijis diezgan daudz eksperimentu ar iespējami minimālo dzīvojamo platību. Piemēram, 1930. gadā uzceltais Moiseja Ginzburga projektētais komunālo dzīvokļu komplekss Narkomfin Maskavā, kas sastāv no daudzām nelielām dzīvokļu šūniņām ar iedzīvotājiem kopīgu virtuvi, bērnudārzu. Radikāla ideja par dzīvošanu tolaik jaunā komunistu sabiedrībā. Pirms dažiem gadiem biju šajā namā, un realitātē katrā mazajā dzīvoklīti saimnieki tomēr iebūvējuši paši savu virtuvīti. Institucionāli radītas kopā dzīvošanas idejas tomēr ne vienmēr darbojas.

Protams, jāsaprot, ka XX gadsimta rietumvalstu labklājība ar dāsnajiem pabalstiem gan ekonomisku, gan ekoloģisku iemeslu dēļ neatgriezīsies, bet tas nenozīmē, ka nevaram pastāvēt uz kaut kādām sociālajām ērtībām, kas bija raksturīgas XX gadsimtam. Nesen sarunājos ar nākamās Venēcijas biennāles Lietuvas paviljona kuratoriem Nomedu un Ģediminu Urboņiem. Viņi stāstīja, ka pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas pirmā kreiso politiku atbalstošā grāmata lietuviski tika pārtulkota tikai jaunās tūkstošgades sākumā. Arī pie mums jebkuras kreisās idejas tiek uztvertas kā prokomunistiskas un prokrieviskas. Lielā mērā jebkura kapitālisma kritika tiek apklusināta koloniālās traumas dēļ. Tam jātiek pāri.

Kas tevi interesē arhitektūrā?

Mani interesē arhitektūra no ekonomiskā un politiskā skatpunkta. Es sāku savas studijas dažus mēnešus pirms globālās finanšu un ekonomikas krīzes, un mani pirmie studiju gadi pagāja laikā, kad pasaulē viss bruka. Man liekas, ka arī Latvijā šie notikumi būtiski mainīja arhitektu domāšanu. Ja kāds rakstīs mūsu laika Latvijas arhitektūras vēsturi, 2008. gads būs robežšķirtne starp diviem atšķirīgiem periodiem. Krīze samazināja ne tikai arhitekta profesijas glamūru, bet arī pašapziņu, kāpēc arhitekti ir un ko viņi spēj izdarīt.

Otrajā studiju gadā es sapratu, ka nevis arhitektūras profesionālie žurnāli, bet The Economist ir interesantāka lasāmviela, kas liek domāt par arhitektūru. Sapratu, ka arhitektūra ir nevis autonoma disciplīna, bet gan ļoti atkarīga no dažādiem spēkiem un procesiem, kas pat ir šķietami tālu no arhitektūras. Šādu skatpunktu es cenšos ieturēt visos savos darbos, arī Latvijas ekspozīcijā Venēcijā. Cenšos darboties multidisciplināri. Man ir svarīgi izlauzties ārpus arhitektūras robežām un sadarboties ar citiem, tāpēc Jaunā teātra institūta līdzdalība Latvijas ekspozīcijā ir tik nozīmīga. Ekspozīcijai papildu dimensiju dos arī sadarbība ar scenogrāfi Andu Skrējāni. Mūsu komandā līdzdarbojas arī Ieva Raudsepa, kura fotogrāfijās fiksē, kā cilvēki Latvijā dzīvo kopā un atsevišķi, holandiešu grafikas dizaina studija Goys & Birls, kā arī daudz partneru gan akadēmiskajās, gan profesionālajās aprindās, ar kuriem regulāri tiekamies un apspriežam ekspozīciju. Cenšamies būt ekstraverti.

Cik svarīgs jūsu ekspozīcijai ir katalogs? Latvijā arhitektūras izstādēm tā nav pašsaprotama lieta.

Baltijas paviljons bija bagātīga izstāde, taču drukātā formātā par to liecina tikai eseju krājums Baltic Atlas. Man liekas būtiski, lai Latvija no dalības Venēcijā iegūtu vairāk nekā tikai hepeningu biennālē sešu mēnešu garumā. Skaidrs, ka sagatavot katalogu nav vienkārši un lēti. Īpaši, ja tā pamatā ir teksti un to sagatavošanai ir nepieciešams laiks. Mēs daudz diskutējam, kā iekapsulēt ekspozīcijas materiālu, lai tas būtu pieejams arī vēlāk Latvijā. Mums ir ļoti daudz izpētes materiāla, ko nav iespējams parādīt ekspozīcijā, bet var paturēt grāmatā. Skaidrs, ka pašā ekspozīcijā Venēcijā viss balstās uz nepieciešamās uzmanības ekonomiju. Tur galvenais, lai mūsu ekspozīcijai nepaietu garām.

Pagājušā gada Dānijas paviljona kurators Kristofs Lindhārts-Veiss teica, ka Venēcijas biennāle ir sacensība, kura ekspozīcija kliegs skaļāk, bet katalogs ir domāts, lai to mierīgi izpētītu lidmašīnā vai viesnīcā.

Jā, lidostā, kad, gaidot lidmašīnu, atveru somu un pētu līdzpaņemtos valstu ekspozīciju katalogus, ir pirmais brīdis, kad sāku apdomāt Venēcijā redzēto.

Arhitektūru ir gandrīz neiespējami izstādīt?

Sarunās vairāki arhitektūras izstāžu kuratori ir atzinušies, ka viņiem pašiem arhitektūras izstādes šķiet garlaicīgas, jo lielākā daļa informācijas par jaunajiem vai topošajiem projektiem ir pieejama internetā. Izstādē tu vairs neko jaunu neuzzini. Mums ekspozīcijā kaut kā fiziska un reāla klātbūtne ir ļoti svarīga. Ir jābūt kaut kam, ko var redzēt un aptaustīt. Taču galvenā problēma ir gan pētījumu, gan rezultātā izdarītos secinājumus un iegūtos jautājumus pārvērst telpiskā objektā, kas liek cilvēkiem aizdomāties, turpināt jautāt. Ekspozīcijas estētika mums nav tik svarīga.

Par Venēcijas biennāli kā institūciju un tās izstādēm izskan arī daudz kritikas.

Kritikai ir pamats. Venēcijas biennāle ir konservatīva un smagnēja institūcija, bet tā joprojām ir vērienīgākā izstāde. Taču pasaulē notiek arī ļoti daudz nelielu biennāļu, kuras ir plašāk atvērtas, vairāk starpdisciplināras un kurās tēmu izklāsts ir dziļāks. Es ceru, ka arī Baltijas reģionā reiz būs šāda biennāle.

Vai tu esi apmeklējis Tallinas arhitektūras biennāli?

Nav sanācis praktisku apsvērumu dēļ. Parasti šajā laikā esmu tālu prom no Tallinas, bet es sekoju tur notiekošajam. Igauņu ambīcijas pieaug, un to es augstu vērtēju. Tas ir pašcieņas jautājums. Igauņiem nav Venēcijas biennāles statusa un resursu, bet tas nenozīmē, kas nav iespējams sarīkot arhitektūras biennāli Tallinā. Tā ir investīcija ne tikai Igaunijas un Tallinas brendingā, bet arī igauņu arhitektūras kultūrā. Ja Latvijai būtu tāds pasākums, mēs būtu tikai ieguvēji.

Raksts publicēts: 30/11/2017

Teksts: Kristīne Budže, pārpublicēts no laikraksta Diena pielikuma KDi (09.06.2016)

Foto: Lauris Aizupietis


saņemti 13 komentāri

Pievienot komentāru:

Komentārs pievienots. Lūdzu, uzgaidi...


Drošības kods (aizpildiet pēc tam, kad komentārs jau uzrakstīts).

© Arhitektūras platforma A4D
Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.a4d.lv obligāta.