a4d.lv

Nepareizi pieslēgšanās dati! Mēģini vēlreiz.

Aizmirsi paroli? | Reģistrēties


Inspira

Gada balvai izvirzītie. A4D komentārs

<< Raksti

Gada balvai izvirzītie. A4D komentārs

Salīdzinot ar virkni iepriekšējo gadu, šoreiz raža — gada balvai iesniegtie 46 darbi — nav bijusi pārāk diža. Tāpēc saprotama ir vietējās žūrijas izšķiršanās šogad finālam atstāt pavisam nelielu pulciņu. Tomēr iepazīstoties ar lielāko daļu no finālam izvirzītajiem darbiem, arī te redzamas ne tikai saprotamas konsekvences, bet arī pietiekami diskutabli lēmumi. Par finālam izvirzītajiem darbiem un žūrijas lēmumiem arī šis komentārs.

Ik pa laikam ar jaunu sparu gada balvas organizācijā uzbango vēlme ieviest dalījumu kategorijās. Arī šogad no LAS puses var just šos centienus, tomēr vietējai žūrijai tas acīmredzami nav bijis pārāk nozīmīgi — iedziļinoties iesniegtajos darbos, ir kļuvis redzams, ka mākslīgais un ne visai skaidrais un konsekventais kategoriju dalījums ir drīzāk apgrūtinošs un neveikls traucēklis, nevis jēdzīgs un likumsakarīgs rīks nianšu novērtēšanai. Jo kategoriju atmešana nenozīmē, ka par galveno kritēriju kļūtu lielums vai kāda valstiskā nozīmība, — arī labi, bet nelieli darbi tiek pamanīti un novērtēti.

Lielais un nozīmīgais 

Šogad tiešām nav pārāk daudz lielu un nozīmīgu jaunu ēku, tāpēc starp visiem pretendentiem īpaši izceļas Stradiņa slimnīca, — gan vēriena, gan arī kvalitātes ziņā. Ēkas projekta koncepcijas autori, — viens no somu vadošajiem arhitektu birojiem JKMM —, to savulaik pieteica kā jaunu prototipu slimnīcu arhitektūrā. Jauncelto korpusu nudien var uzskatīt par nākamās paaudzes slimnīcas ēku, — kā mēroga, tā funkcionālo risinājumu un tehnoloģiju, bet jo īpaši — vides un gaisotnes ziņā. Ko vien vērts ir atrijs, — jaunās ēkas telpiskais  mugurkauls. Ja neskaitām Nacionālo bibliotēku, tad Rīgā šāda mēroga ātrija telpas esam raduši redzēt tikai iepirkšanās centros un kādos birojos, tāpēc pieredzot tādu sabiedriskā ēkā, kur to nenomāc reklāmas un komercija, varam novērtēt cik šāda telpa savā izmērā un izpildījumā ir lieliska un arī emocionāli iespaidīga.  Šī gan ir tikai pirmā kārta, — apmēram puse no plānotās ēkas.

Mantojumu glābjot un atdzīvinot 

Kā jau tas ierasti, ražīgākā un arī spēcīgāka Latvijas arhitektūras nozare ir tā, kas saitīta ar ar mantojuma saglabāšanu — dažādi renovācijas, pārizmantošanas projekti. Šai jomā tiešām pārsteidzoši darbi ir VEF rūpnīcas korpusa pārbūve, kā arī atjaunotā Liepājas 1. ģimnāzija.

Braucot pa Brīvības ielu garām VEFam pirms kāda laika varēja redzēt, ka restaurēta greznākā no fasādēm —  tā Augusta Folca darināto Zeva skulptūru ar zibeņiem rokās. Noteikti mazāk ir to, kas pamanīja, ka rūpīgi sakopta un atjaunota arī mazāk pamanāmā fasāde,  — tā kas stiepjas 200 metru garumā gar Ūnijas ielu. Pārsteigums slēpjas aiz šīs restaurētās fasādes, kas saglabāta kā čaula, bet iekšpusē — savulaik  lielākajā no VEF korpusiem ir atdzimis industriālais gars — tajā saimnieko viens no ievērojamākajiem Latvijas eksporta uzņēmumiem MikroTik. No jauna izveidotā trīs stāvu struktūra, ko cauri stāviem saista atrijs, līdzīgi mūsdienu birojiem, ir veidota kā atvērta, plūstoša telpa — moderna un ērta vide, kurā tiek projektētas un ražotas elektronikas iekārtas. Blakus mūsdienīgajam kā vērtīgs, telpas gaisotni veidojošs papildinājums ir saglabāts tas, kas vēl bija atlicis no vēsturiskās substances — ēkas sienas un konstrukciju fragmenti, atjaunojot tā, ka jaušami vairāk nekā gadsimta laikā uzkrātie laikmeta nospiedumi. Vienīgais, — tā ir samērā slēgta iestāde un ēku un tās iekštelpas arhitektūru novērtēt var galvenokārt tikai tajā strādājošie, un pat fotografēt iekšpusē nav ļauts.

Ļoti daudz atzinīgu vārdu no žūrijas un arī no citiem nācies dzirdēt par Liepājas skolu. Par to, ar kādu rūpību, jūtīgumu un profesionalitāti arhitekte pievērsusies vēsturiskajai jūgendstila ēkai, reizē ievērtējot un respektējot vēlāk gadsimta gaitā uzslāņoto un piedzīvoto. Par to, ka padarot skolu atbilstoši visām mūsdienu tehniskajām, funkcionālajām, vides pieejamības prasībām, tas izdarīts bez triviāliem modernizācijas un laikmetīguma šabloniem, bet apbrīnojamu jūtīgumu, viengabalainības sajūtu un pat mīlestību. Par skolas direktora un arhitektes labo sadarbību, kuras kopdarbs ir atdzimušais skolas nams. Protams, gribās to  ieraudzīt klātienē.

Zīmīgs un pievilcīgs projekts, ir atjaunotie īres nami Ģertrūdes ielas galā, kas ienes jaunu dzīves telpas kvalitāti centra noplukušajā perifērijā. Ļoti liela daļa no šī Rīgas 19./20. gadsimta mijas industriālās pilsētas ievērojamā apjoma mantojuma — īres namiem centra nomalēs savā gadsimtu ilgajā mūzā nav piedzīvojuši pienācīgu remontu. Iespējams, šo namu atjaunošanu, saglabājot tieši īres nama apsaimniekošanas modeli, — to var saukt par vienu no neseno laiku tendencēm, un jācer, ka šādi piemēri veicinās turpmākus Rīgas pilsētvides atveseļošanas procesus. Redzamākais projekta mūsdienu pienesums un zīme ir virsbūves virs pagalma mājām, kas ar laikmetīgās arhitektūras palīdzību dod skaidru un optimistisku signālu par pārmaiņu iespējamību.

Kopā ar šiem pārbūvju un atjaunošanas projektiem, pilnīgā ēnā paliek Rīgas domes tik ļoti daudzinātā  VEF Kultūras pils. Tas, protams, ir milzu darbs, vērienīgs remonts, kas paveikts, lai sliktā stāvoklī esošo ēku piemērotu šodienas tehniskajām prasībām. Tomēr kā mūsdienu arhitektūras pienesums tas ir visai pretrunīgi vērtējams darbs, jo pietiekami neviennozīmīga ir arī pati vēsturiskā ēka, — kādreizējais staļinisma kultūras templis, reprezentējot arī (vai tieši otrādi — maskējot) padomju laika celtniecības kvalitāti. Paveiktais darbs nav restaurācija, jo tādā gadījumā taču nāktos atgriezties arī pie strīdīgās sākotnējās interjera krāsu paletes ar tumši zaļajām kolonnām. Taču šeit nav jaušama arī drosmīga izšķiršanās par labu kādiem radikālākiem risinājumiem, mūsdienīgai funkcionalitātei, — stīvais ēkas plānojums ir saglabāts praktiski nemainīts, neļaujot namam kļūt par tiešām modernu kultūras centru. Patiesībā nav jaušama vispār kāda vienota un skaidra atjaunošanas un interjera koncepcija. Rezultātā ir divas pietiekami iespaidīgas, pārsteidzošas telpas — centrālais vestibils un lielā zāle, taču ēka kopumā šķiet kaut kas viduvējs, — kompromisa remonts, kam jāapmierina vairākums. Diemžēl arī ēkai pieguļošā ārtelpa nav ieguvusi mūsdienīgus uzlabojumus. Līdz ar to, šis drīzāk ir vērtējams kā tāds «sakārtošanas» projekts, kur jau sākotnēji nemaz arī nav bijis mērķa (konkursa nebija) pēc jauna arhitektūras redzējuma, kas šo pretrunīgo būvi spētu ieraudzīt un atklāt laikmetīgā redzējumā, dodot arī mūsdienīgu dzīvi. Tāpēc ļoti labi saprotams, ka šī ēka tālākai sacensībai virzīta netiek.

Robežzonā

Starp balvas finālam izvirzītajiem darbiem ir vairāki tādi, kas atrodas tādā kā arhitektūras robežzonā. Vismulsinošākais no tiem ir izstāde Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Satura, vēstījuma ziņā šis Kaspara Vanaga un kolēģu veidotais notikums Mākslas muzejā bija ļoti interesants, intriģējošs, izglītojošs un vērtīgs, un tomēr — nav īsti saprotams, kas bija tie īpašie arhitektūras vai telpas aspekti, kas rosinājuši žūriju virzīt šo izstādi uz arhitektūras balvu.

Vēl viens no gada balvas fināla darbiem, kas tikai nosacīti pieskaitāms arhitektūrai, ir Rižskij samogon ražotne. Jo pati ēka un telpa, — tā ir ļoti funkcionāla, ērta, pārdomāti veidota, ar ilgtspējīgu redzējumu, un tomēr — ļoti utilitāra un pielāgota telpa, bez kādas īpašas tieši arhitektoniskas, telpiskas virsvērtības. Iespaidīgākais, kas tajā ir — tās ir tiešām skaisti un pārsteidzoši dizainētās ražošanas iekārtas — individuāli nerūsējošā tērauda un vaŗa izstrādājumi, kas ļoti piesaista aci. Un tomēr, — runa šeit ir par dizainu —  iekārtas, gatavā produkta iepakojums, pats augstās raudzes produkts, īpašnieka formulētais ražošanas filosofiskais koncepts — tas neapšaubāmi darbojas kā viens vesels un arī pārsteidzošs process, kamēr ēka un telpa, — drīzāk otršķirīgs, fona faktors. Tāpēc mulsinoša šķiet arī šīs, patiešām apbrīnojamās un skaistās rūpnīcas izvirzīšana finālam, — liktos, ka asprātīgi interpretētais kopā strādāšanas biroja telpu dizains — Teikums Jaunajā Teikā taču būtu vairāk pelnījis atrasties arhitektūras balvas finālā, nekā fabrika, kur uzmanība centrēta uz spīdīgajām ierīcēm. Tomēr saprotamas ir arī atškirības,  — ražotnē viss izskats, viss skaistums ir tikai kā forma, kas pa tiešo izaug no funkcijas un ražošanas filosofijas, kamēr kopstrādes birojā runa ir  drīzāk par latviešu arhitektiem ierastāku pieeju — telpas dekorēšanu.  

Arī rotaļlaukums pie Doma šķiet  daudz vairāk vērtējams kā vides dizains, nevis arhitektūra. Tomēr ir faktori, kas to padara nozīmīgāku un atbilstošu arhitektūras nozarei, iespējams, vairāk nekā pāris iepriekšminētie. Viens no būtiskākajiem aspektiem šeit ir īpašā novietne. Jau gadu desmitiem Vecrīga ir vieta, kas atvēlēta galvenokārt tūristiem vai pilsētniecisku izklaižu — bāru apmeklēšanas un iepirkšanās cienītājiem. Par bērniem šai pilsētas daļā nav īpaši domāts, tāpēc rotaļlaukuma izveidošanai te pati par sevi vērtējams kā sociāli nozīmīgs akts, kas vairo funkcionālo daudzveidību šajā pilsētas daļā. Otrs aspekts ir paša izstrādājuma atzīstamās dizainiskās un materiālu kvalitātes, kas ievērtē pilsētvides un vēsturisko kontekstu.

Ieraugot Dabas koncertzāles pieteikuma bildes, pirmā doma bija, ka tas jau ir tikai tāds objekts (nevis telpa, — tātad vairāk mākslas izstrādājums, nekā arhitektūra). Bet projekta prezentācija pārliecināja, ka tas ir gan kaut kas vairāk un jaudīgāk, nekā var nojaust pirmajā acu uzmetienā. Dabas koncertzāles ir multidisciplināri pasākumi, kur kopā savijas mūzika, zinātne, gaismas un video instalācijas, bet arhitektūra ir tā, kas tam visam nodrošina īpašo telpisko ietvaru; tā top ciešā radošā un savstarpēji papildinošā sadarbībā ar pārējām jomām. Šiem pasākumiem veidotās skatuves arvien ir būves, kas iekļaujas robežzonā starp arhitektūru, scenogrāfiju un instalāciju kā mākslas žanru — tās vienlaikus pilda gan koncerta skatuves telpas funkciju, gan ir kā vides mākslas objekti. Pasākumi katru gadu koncentrējas uz kādu noteiktu dzīvās vai nedzīvās dabas tēmu — sugu utml. Šoreiz uzmanības centrā bija slieka, un skatuves galveno elementu — apļveida platformu 14 metru diametrā inspirēja ideja par zemē atstātu spaini, ko paceļot pēc ilgāka laika  zem tā atklājas melna zeme ar slieku caurumiem. Šis slīpi piegāztais aplis kalpoja par milzīgu projekciju ekrānu, par portālu, caur kuru tiek izzināta pazemes pasaule un slieka. Aiz šī vairoga četros stāvos izvietoti mūziķi, kas skatītājiem redzami pa trīs atvērumiem apļa virsmā. Apliecinot pasākuma idejas ekoloģisko, ilgtspējības aspektu, paviljons ir veidots kā tīra koka konstrukcija, kuru var viegli un ātri salikt un atkal izjaukt.

Līdz ar to varētu teikt, ka, kaut arī daži no gada balvas gala vērtējumam izvirzītajiem darbiem raisa iebildes vai vismaz jautājumus, kopumā izvēle ir saprotama un arī atklāj labāko, kas ir pabeigts aizvadītajā gadā.

Raksts publicēts: 12/04/2018

Teksts un foto: Artis Zvirgzdiņš


saņemti 56 komentāri

Pievienot komentāru:

Komentārs pievienots. Lūdzu, uzgaidi...


Drošības kods (aizpildiet pēc tam, kad komentārs jau uzrakstīts).

© Arhitektūras platforma A4D
Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.a4d.lv obligāta.