Barselonas piemērs

«Pilsēta nav tikai
objektu un epizožu virknējums, bet gan saistīts veselums un, iedarbojoties uz
kādu vienu tās daļiņu, — vai tā būtu ēka, publiskā telpa vai kas cits, — mums
jāņem vērā pilsēta kopumā» sarunā saka Barselonas arhitekts Žordi Farando (Jordi Farrando), kurš iepriekšējā
nedēļas nogalē bija ieradies Rīgā,
sniedzot lekciju un piedaloties Radi Rīgu
seminārā.

Jordi Farrando — arhitekts un ainavu arhitekts, kurš, būdams viens no Barselonas pilsētas domes
Pilsētvides projektu nodaļas dibinātājiem, jau no 80. gadu sākuma bijis
iesaistīts Katalonijas galvaspilsētas pilsētvides atjaunošanā. Bijis
pasniedzējs Katalonijas Politehniskajā universitātē un bieži uzstājies ar
lekcijām dažādās citās augstskolās un semināros. Šobrīd Farando ir arī
Starptautiskās arhitektu savienības (UIA) ģenerālsekretārs.

Barselonas stāsts kā iedvesmojošs piemērs ir zināms ikvienam, kas
interesējas par mūsdienu pilsētu attīstību un pilsētvides atjaunošanu.
Mērķtiecīgi ieguldot pūles un līdzekļus publiskās telpas projektos,
iedzīvotājiem draudzīgos pilsētas pārbūves un infrastruktūra risinājumos, kā
arī mūsdienu arhitektūrā, Barselona 30 gadu laikā ir kļuvusi par vienu no
patīkamākajām, interesantākajām un skaistākajām pilsētām Eiropā un pasaulē. Kā
zināms, viens no nozīmīgākajiem grūdieniem pilsētas attīstībā šajā laikā bija
1992. gada olimpiskās spēles. Jūs esat viens no Pilsētvides projektu nodaļas
dibinātājiem..

Jā, darbojos tajā, kopš šī nodaļa tika
izveidota 1981. gadā.  Tās mērķis jau no
sākuma bija izmantot publisko telpu kā instrumentu pilsētas transformācijai. Sākotnējā doma bija, ka investējot publiskajā telpā, mēs spēsim ne vien uzlabot
to, bet arī radīt apstākļus, lai mainītos apkārtne šīs publiskās ārtelpas
tuvumā.

Mani interesē, kā tas sākās. Mēs zinām, ka jau krietni pirms tam
Barselona bija izmantojusi lielus starptautiskus notikumus, kā grūdienus vai atspērienus
pilsētas attīstībai. Pasaules izstāde 1888. gadā un Elektroindustrijas izstāde
1929. gadā, no kuras vislabāk zinām Mīsa van der Roes paviljonu, izveidoja to
pilsētas daļu ap Plaça d’Espanya
laukumu un reizē tie bija kā centieni un ambīcijas līdzināties tādām metropolēm
kā Parīze vai Londona.

Barselona nekad nav
bijusi valsts galvaspilsēta, tāpēc investīcijas, kas ienāk pilsētās, tikai
tāpēc, ka tās ir galvaspilsētās,  tai ir
gājuši garām. Lai attīstītos — ne tikai fiziskā nozīmē, bet arī ekonomiski,
šādām pilsētām ir jāatrod savs ceļš, jāizdomā notikumi, kas piesaistītu
ekonomiskos resursus. Protams, šie pasākumi deva arī pilsētas fizisku pieaugumu
dažos rajonos, taču daudz nozīmīgāk ir, ka pirmā izstāde, 1888. gadā Barselonā
ienesa elektrību — pilsētā, kas līdz tam tika apgaismota ar gāzi. Savukārt
1929. gada izstāde rosināja Barselonas pazemes transporta sistēmas izveidi — uz šo notikumu tika atklātas divas pirmās metro līnijas. Tie ir tādi atsevišķi
piemēri.

Bet pārmaiņas, kas aizsākās 70. gadu beigās — vai to iniciatori bija
iedzīvotāji vai pilsētas vadība? 

Barselona, kāda tā bija
1960.-1970. gados bija diezgan nemīlīga. Nelabvēlīgi sanitārie apstākļi, slikti uzturēta
publiskā ārtelpa, slimnīcu un skolu trūkums utt. Iedzīvotāji, kas bija
ieinteresēti, tiecās organizēties grupās, lai pieprasītu šīs
lietas. Šie cilvēki gandrīz vienmēr atrada arhitektu vai plānotāju, cilvēku,
kas varētu palīdzēt tehniskā ziņā. Vēlāk šajā procesā iesaistījās arī politiķi.
Tad, kad jau notika pirmās demokrātiskās pilsētas domes vēlēšanās, 1979. gadā,
cilvēki, kas bija iesaistīti minētajās lietās, dabiski kļuva par tiem, kas
uzņēmās atbildību par pilsētu un arī virzīja procesu, ko vēlāk pārņēma pilsētas
iestādes.

Tātad iniciatīva nāca no apakšas — tas ir pilnīgi pretēji tam, kā
notiek lielākā daļa attīstības procesu Rīgā. Nesen aizsāktais apkaimju projekts
un no vairākiem desmitiem apkaimju tikai kādās piecās ir izveidotas vietējās
biedrības, kas ir ieinteresētas rīkoties sava rajona labā. Tas kopumā droši
vien raksturo padomju mantojumu, vietējo mentalitāti un kultūru. Bet kā tas
bija Barselonā tolaik?

Galvenokārt uzlabošanā
bija ieinteresēti iedzīvotāji pilsētas perifērijā, respektīvi, trūcīgajos
rajonos, kur apstākļi sliktāki un vajadzības bija spiedīgākas.  Procesiem attīstoties, aktivitāte ir
kritusies, pilsētas iestādēm uzņemoties vadību, vajadzībām pieaugot, atkal
kāpinājusies. Šodien ir izstrādāta virkne procedūru, kas ļauj iedzīvotājiem
iesaistīties apkaimes mērķu un vajadzību definēšanā.

Par pilsētas pārvaldi — Barselona ir sadalīta desmit rajonos, bet kopš
2009. gada ir izstrādāts arī sīkāks iedalījums — 73 apkaimes. Kāds ir šo rajonu
un apkaimju tiesiskais statuss? Vai tajos ir vēlētas padomes? Vai tikai kāda izpildvara?

Rajoni tika izveidoti
80. gadu vidū, lai decentralizētu pilsētas pārvaldi, būtu tuvāk pilsētas
iedzīvotājiem.  Rajonos ir padomes, taču
Spānijas administratīvā sistēma neparedz atsevišķas vēlēšanas pilsētu rajonu
padomēm. Tāpēc rajona padomi veido tie deputāti, kas ir ievēlēti pilsētas domē
no attiecīgā rajona. Tādejādi politisko spēku attiecība kādā rajonā var
atšķirties no proporcijas pilsētas domē. Rajona padomes uzdevums ir būt par
iedzīvotājiem tuvākajiem pilsētas vadības pārstāvjiem. Lēmējvara Barselonas
pašvaldībā ir atdalīta no izpildvaras. Apkaimes ir kā rajona struktūrvienības,
tām ir loma plānošanā, sociālajā sistēmā, piemēram skolas — ja tu dzīvo šajā
apkaimē, tad bērniem jāmācās tuvākajā skolā.

Iepazīstoties ar Barselonas reģenerācijas politikas pamatprincipiem,
viens ir — stiprināt vietējo politisko vadību, kas virzītu atjaunošanas
procesus. Tas izklausās skaisti, bet Barselonas gadījumā tas ir arī patiesi,
pretstatā vairumam Austrumeiropas pilsētu, kas pēdējos 20 gados piedzīvojušas
diezgan amerikānisku attīstību, kur privātās intereses dominē pār
sabiedriskajām. Kā Barselonai izdevies būt tik veiksmīgai?

Mēs runājam par laika periodu,
kas ir 30 gadi. Tātad patiesībā runa ir par atšķirīgiem posmiem. Ja
atgriežamies 1980. gados, tad jā — tai laikā var runāt par stiprām publiskās
pārvaldes iestādēm, kas ar to nodarbojās. To ietekmēja vairāki faktori, bet
viens ir kā reakcija uz iepriekšējo periodu — līdz 1979. gadam, kad pilsētas
mērs un padome netika ievēlēta. Šiem cilvēkiem bija ļoti daudz savtīgu
interešu, pilsēta attīstījās veidos, kas nebija caurspīdīgi, demokrātiski un
visu iedzīvotāju interesēs. Tāpēc pirmajai vēlētajai pašvaldībai bija
jādarbojas pilnīgi citādi — mums ir uzticēta atbildība,  mēs esam demokrātiski ievēlēti un mēs darīsim
to un to. Tas daļēji izskaidro šo spēku.

Otrs faktors ir ekonomiskā situācija —
arī Spānijā bija jūtamas vēl 1970. gadu naftas krīzes sekas un privātais
sektors nebija pietiekoši spēcīgs, tam trūka naudas lielām lietām. Publiskā
pārvalde darīja to, kas tagad tiek uzskatīts par klasisku piemēru — investēt
publisko naudu lietās, kas varētu iedarbināt ekonomiku. Tas bija otrs iemesls.
Tātad tie bija īpaši apstākļi, kādi vairs nebija 2000. gadu sākumā. Situācija
bija mainījusies — privātais sektors plauka, kamēr publiskā nozīme samazinājās.
Apstākļi tagad ir daudz līdzīgāki situācijai, kāda jums ir šeit, vai kāda ir
ļoti daudzās pilsētās šodien.

Turpinot šo tēmu, es gribēju pievērsties Barselonas rajonam, kas manī
raisījis vislielāko mulsumu — Diagonal
Mar
, Barselonas Foruma apkaimei. Tas, kā šis rajons izskatās — drīzāk kā amerikāņu
pilsēta, tāds Maiami stils — zema blīvuma apbūve, ar augstceltnēm, bez
Barselonai raksturīgās kvartālu formas, un, ja neskaita pludmali, mūsdienu
arhitektūras un dizaina klātbūtni, tad tajā ir tik maz no tās  Barselonas, ko mīlam. Mani izbrīnīja, kaā
tas varējis notikt tādā, citādi tik priekšzīmīgā pilsētā. Eixample (tulk. Paplašinājums  — Barselonas raksturīgais 19. gs. centrs, kas
veidots pēc Serdā (Ildefons Cerdà)
plāna — A4D) blīvums  ir 150 dzīvokļi uz hektāru, kamēr šeit –
tikai 48.

Jums ir pilnīga taisnība.
Forums notika 2004. gadā, rajons veidojās 21. gadsimta sākumā, kad situācija un
procesi bija citi, visas iesaistītās puses spēlēja pavisam citas lomas un tā
rezultāts ir pilnīgi citāda pilsēta. Patiesībā jau Olimpiskais ciemats bija blīvuma
ziņā krietni mazāk apdzīvots (60 dzīvokļi uz hektāru — A4D), nekā Barselonas
vēsturiskais centrs un tolaik mēs bijām nobažījušies, kā tas darbosies. Tomēr
domāju, ka Olimpiskais ciemats ir labs piemērs, pilsētbūvnieciski tas seko
vēsturiskajai shēmai, respektē to. Tomēr tur atrodoties var just, ka blīvums ir
mazāks, pieradušam pie Barselonas vēsturiskā centra blīvuma, tas mazliet
pārsteidz. Tomēr tur ir elementi, kas spēj to kompensēt. Nonākot Foruma rajonā,
blīvums ir vēl mazliet mazāks, taču ne tikai tas — pilsētbūvnieciskā forma ir
pilnīgi cita, un tā ir pilnīgi cita pasaule.

Jā, mani tas pārsteidza, likās — jums jau ir divu gadu desmitu veiksmīga
pilsētas attīstīšanas pieredze, bet pēkšņi — kaut kas tāds.

Jā, tā ir, bet vēl jo
vairāk pārsteidzoši tas var likties, ka visus šos vairāk nekā trīsdesmit gadus,
līdz pat šī gada vēlēšanām, Barselonas pašvaldības mēri piederēja vienai
partijai — Katalonijas Sociālistu partijai. Tātad partijai, kas vadīja pilsētu
tad, kad tapa Forums, vajadzēja it kā turpināt to pašu politiku, īstenot tās
pašas idejas, ko iepriekš, bet patiesībā tā nenotika.

Varbūt pilsētas attīstībā tas bija viens no noteicošajiem faktoriem, ka
pie varas bijusi nevis labēja, bet kreisā spārna partija, tātad tāda, kas
vairāk orientēta uz kopējām, nevis privātām interesēm?

Piekrītu. It īpaši
sākumā. Vēlākos gados gan situācija mainījās, neskatoties uz to, ka valdīja tā
pati parija. Tagad gan pie varas ir cits spēks un vēl nav zināms, kāds būs
kopējais virziens.

Neraugoties uz to, ka cilvēku Olimpiskajā ciematā ir salīdzinoši mazāk,
tieši tā pilsētbūvnieciskā shēma ir jauka — kvartāli, kas telpiski turpina Eixample ideju un ģeometriju, bet ar jau
tādu pieradinātu modernistu pieeju, rūpējoties
par dzīves kvalitāti — svaiga gaisa un dienasgaismas tur ir vairāk kā 19. gadsimta
pilsētas daļā.

Patiesībā tā ir viena no
lietām, kur Olimpiskā ciemata veidotāji centās atgriezās pie oriģinālajām Serdā
idejām attiecībā uz Eixample.  Sākotnēji Eixample
kvartāli netika plānoti kā noslēgti, no četrām pusēm apbūvēti. Bija iecerēts,
ka kvartālus veidos divi korpusi, reizēm paralēli, reizēm — savienoti leņķī.
Vēlāk pats Serdā izstrādāja plānu kvartāliem ar trim korpusiem. Taču tiklīdz
sākās būvniecība, tie tika veidoti jau kā no četrām pusēm noslēgti kvartāli. Tāpēc Olimpiskajā
ciematā, kur process bija daudz vairāk kontrolēts, nekā pilsētā, kas veidojās 19.
gadsimta otrajā pusē, plānotāji tiecās  atgriezties
pie sākotnējām idejām un veidot kvartālus, bet ne vienmēr pilnībā noslēgtus.

Bet, protams, pilsētas raksturs tad ir cits. Neorganizētā un spontānā
pilsēta ir dau
dz dzīvīgāka, tāpēc, domāju nav nemaz slikti, ka Serdā ideja
netika īstenota tādā mērā, kā viņš bija iecerējis. Atgriežoties pie vecpilsētas
(Ciutat Vella) un tieši E
l Raval rajona, kur izveidota tā jaunā Rambla del Raval, kur atrodas  mūsdienu mākslas muzejs un mūsdienu kultūras centrs — kā šādās vietās
iespējams atrast līdzsvaru starp tādu pozitīvu intervenci un ģentrifikāciju?

Tā bija ļoti sarežģīta
apkaime — ar daudz problēmām, ar ļoti trūcīgiem iedzīvotājiem un daudzām
avārijas stāvoklī esošām ēkām. Tā bija agresīva iejaukšanās, ar mērķi ienest
jaunu dzīvību šajā apkaimē, bet reizē noturot iedzīvotājus. Tas lielā mērā ir
arī izdevies, lielākā daļa iedzīvotāju, kas tur dzīvoja, arvien dzīvo tur.
Protams, ikdienā tur ir jūtams daudz lielāks spiediens (no citiem sektoriem), it īpaši ap muzeju, tur, kur koncentrējas visas tās publiskās un kultūras
iestādēm, tur tagad ir daudz restorānu un kafejnīcu un tamlīdzīgu vietu. Tātad
tur ir jūtams zināms ģentrifikācijas spiediens, bet domāju, ka tas ir relatīvi
neliels. Taču doma bija ieviest zināmu iedzīvotāju dažādību, dzīvīgumu. Protams,
šīs jaunās sabiedriskās ēkas izmanto cilvēki no visas pilsētas un tūristi, taču
ir arī tieši vietējiem domātas vietas, mājokļu fonds ir uzlabots. Bet šie jaunie mājokļi, piemēram, ir ļoti vienkārši,
nelieli, ļoti daudz ir sociālo mājokļu. Tas ir darīts ar nolūku, lai saglabātu pietiekamu vietējo
iedzīvotāju proporciju.

Par Barselonas instrumentiem pilsētas atjaunošanā. Viens no būtiskiem
punktiem tiek minēta nodokļu politika, kā arī publiski fondi.

Bija stratēģija attiecībā
uz atjaunotajām mājām. Līdz tam jums bija jāmaksā nodeva par ikvienu darbu savā
mājā — par būvatļauju vai jebko citu. Tad šī kārtība tika mainīta. Ja jūs neatjaunojiet
savas mājas fasādi, tad maksājiet nodokli. Jau tas stimulēja cilvēkus atjaunot,
lai nebūtu jāmaksā nodoklis. Tai pašā laikā, protams bija arī pieejamas subsīdijas,
kas atbalstīja fasāžu renovāciju. Apmēram desmit gadu laikā Barselona
piedzīvoja vērienīgu atjaunošanu. Septiņdesmitajos gados Barselona bija daudz
tumšāka, nekā astoņdesmitajos, — pārmaiņas notika tieši pateicoties fasāžu atjaunošanai.

Vai nauda nāca no pilsētas vai valsts?

Pamatā  — no pilsētas. Taču tā ir diezgan komplicēta
shēma — nodokļi, pilsētas fondi un pašu nauda. Bija arī īpaša sponsorēšana —
noteiktām «atslēgas» ēkām, kā katedrāle vai tamlīdzīgas būves. Ir īpaša publiska
aģentūra, kas privātām kompānijām piedāvā remontdarbu sastatnes izmantot
reklāmai, lai par iegūto naudu atjaunoto citas ēkas. Piemēram, jūs atjaunojat
kādu ēku, ielas fasādei jums vajag sastatnes un jūs varat uz tām izvietot
reklāmu. Taču jums par to ir jāmaksā, jo reklāma ir publiskajā telpā. Šī
iemaksātā nauda tiek izmantota, piemēram, lai atjaunotu  pilsētas domes ēkas fasādi.

Cits punkts ir: visvairāk degradēto rajonu perimetru radikāla
transformācija — kā tas izpaužas?

Barselona ir
veidojusies, pievienojot vairākas pilsētas, to veido dažādas plānojuma
struktūras. Un šīs vietas, kur saskaras dažādi pilsētas audumi, iznāk kā divu
dažādu apkaimju, dažādu pasauļu nomales — vietās, kur pilsētā ienāk dzelzceļš, vai
ceļš vai kādi citi šķēršļi. Daudzas investīcijas šajos nomaļu rajonos bija tam,
lai izveidotu jaunus savienojumus starp apkaimēm.

Vai tas attiecas arī uz tiem pilsētas apvedceļu maģistrālēm, kas
tika veidotas tuvojoties Olimpiskajām spēlēm? Domāju — publiskā telpa ap un
virs maģistrālēm.

Tas bija mazliet savādāk.
Pilsētas satiksmei vienkārši bija nepieciešami apvedceļi. Risinot šo problēmu,
uzdevums bija,  neradīt jaunas barjeras
starp pilsētas daļām, bet savienojumus.

Tad vēl — stratēģija jaunas iepirkšanās vietas un apkalpes industriju
izvietot pa visu pilsētu, īpaši pilsētas centrā, lai saglabātu dzīvīgas
apkaimes. Neatceros konkrētus procentus, bet atminos lasījis pētījumu, par
barseloniešu iepirkšanās paradumiem, — secinājums bija tāds, ka vairākums ir
raduši nepieciešamo iegādāt stūra veikaliņos, nevis braukt uz lielākiem
iepirkšanās centriem. Ar to daļēji tika skaidrota Diagonal Mar iepirkšanās centra neveiksme.

Jā, šai stratēģijai ir
divi nolūki. No vienas puses, — lai izvairītos no kādu noteiktu specializētu
lietu koncentrēšanās vienā rajonā, lai tās būtu pieejamas visā pilsētā. No
otras — lai regulētu lielākus komerciālos rajonus. Tiem ir noteikti nopietni ierobežojumi,
tie nevar atrasties jebkurā vietā un būt jebkādi. Laika gaitā šai jomā ir
notikušas izmaiņas.

Piemēram, L’Illa (L’Illa Diagonal, arh. Rafael Moneo & Manuel de Solá Morales,
1993 — A4D) Diagonāles vecākajā daļā. Tā ir milzu ēka, vairāk 300 metrus gara, tajā
ir arī iepirkšanās centrs, bet ēka ļoti laba. Tā labi iekļaujas pilsētā,
neskatoties uz to, ka līdzīgi kā visiem iepirkšanās centriem, tai nav logu,
viss ir vērsts uz iekšpusi, taču tā ir izveidota tā, ka pilsētā tomēr darbojas
veiksmīgi. Tas ir pirmais šāds piemērs un izveidots ļoti rūpīgi. Daži nesenākie
ir citādi un arī Diagonal Mar ir tāds
piemērs, tie darbojas atbilstoši daudz ierastākām iepirkšanās centru shēmām un
tāpēc nav tik veiksmīgi no pilsētbūvniecības viedokļa, tie nav tik labi
integrēti pilsētā.

Plānošanas laikā piedalījos
diskusijās. Pat veids, kā nokļūt pazemes autostāvvietās, Diagonal Mar iepirkšanās centrā ir citādāks, nekā pārējā pilsētā. Citur
nobraukšanas rampa sākas ar ēkas fasādi, kamēr šeit rampas ir izveidotas ielas
vidū, kas ir sava veida publiskās telpas privatizācija par labu īpašniekiem. Jo
tādā veidā viņiem rampa nav jāveido ēkas iekšpusē, viņi iegūst vairāk
stāvvietu, un tā ir publiskā telpa kas absorbē rampas.  Atceros, ka daudz par to diskutējām, taču galu
galā politiķi bija tie, kas atļāva attīstītājiem rīkoties šādi. Šajā apkaimē ir
daudz tādu lietu, kas ir darītas pilnīgi savādāk, nekā pārējā pilsētā.

Rīgas arhitektūras skolas tradīcija ir ļoti vērsta uzlūkot ēkas kā
objektus, domāt nevis par telpu un pilsētu, bet par apjomiem un fasādēm. Katalāņu
arhitektūras skola noteikti ir daudz vairāk vērsta uz urbānismu, tā acīmredzami
ir tradīcija.

Jā, es, protams nezinu,
kā tas ir šeit, bet sacītais man liek domāt, ka mūsu skola (vai — skolas,—
šobrīd mums ir vairākas) ir savādāka. Tas ir taisnība, ka visās publiskajās
arhitektūras skolās Katalonijā ir šī urbānā pieeja. Ne tikai nodarbojoties ar
pilsētplānošanu, bet ikvienam, kurš vēlas kļūt arhitekts, arī tad, ja negrasies
kļūt par pilsētbūvniecības speciālistu,  ir jāstudē pilsētplānošana, jo tā ir ļoti
būtiska lieta. Darbojoties tikai ar atsevišķu ēku, tā teikt, ar objektu,
fasādēm utml., mēs vienmēr esam ļoti ieinteresēti un nodarbināti  ar kontekstu, ar vidi, ar to, kā tā ir
saistīta ar pilsētu, kāda ir ēkas nozīme apkaimē un attiecības ar citām ēkām. Tātad
tā ir pilsētnieciska, urbāna pieeja, kas ir ļoti būtiska mūsu izglītībā.

Acīmredzot, runājot par Barselonas atjaunošanas politiku, blakus stratēģiskajiem
instrumentiem, tieši šī pieeja ir arhitektu pienesums pilsētvides uzplaukumā.

Jā, mums ļoti svarīga ir
arhitektūras pilsētnieciskā loma. Pilsēta nav tikai objektu un epizožu virknējums,
bet gan nedalāms veselums un iedarbojoties uz kādu vienu tās daļiņu — vai tā
būtu ēka, publiskā telpa vai vienalga kas cits, — mums jāņem vērā pilsēta
kopumā.

Tūristu pilsētas saskaras ar izaicinājumu, kā noturēt līdzsvaru starp
tūristu un vietējo iedzīvotāju interesēm, vienmēr klātesošs ir drauds, ka
pilsēta varētu kļūt par  atrakciju parku.
Esmu dzirdējis kaut kur, bet īsti neesmu pārliecināts, — ka Barselona grasītos kaut
kā ierobežot tūristu plūsmu. Ja ne kopumā, tad — vismaz noteikta līmeņa
tūristus. Vai tā ir taisnība?

Barselona pasaules
kartē sevi iezīmēja ar Olimpiskajām spēlēm, pirms tam tā nebija nekāda tūristu
pilsēta. Šodien to ir daudz un var likties, ka tie traucē. Vietējie jau sen
vairs neiet uz Ramblu, tā nav vieta viņiem, tas tiešām ir kā atrakciju parks. Tur
arī nemaz nevar kafiju padzert, tikai alu. Tomēr nedomāju, ka pilsēta šobrīd
grasītos kaut kā ierobežot, jo ir krīze un tūrisms ir viena no nedaudzām nozarēm,
kas nes ienākumus. Bez tam — daudzi no tūristiem brauc tieši arhitektūras dēļ
un, domāju, ka tas ir jauki.

Par arhitektiem Eiropā, vai plašākā nozīmē — vispār rietumu pasaulē, ir
pieņemts teikt, ka tie ir zaudējuši to lomu, kas tiem bija pirms gadiem trīsdesmit
piecdesmit, tieši šīs nobīdes dēļ — no publiskā labuma radītāja uz privātu
klientu interešu apkalpošanu. Taču par Spāniju ir tāds kā mīts — tā mēdz teikt,
ka tur arhitekts arvien ir kā dievs un cilvēki viņu uztver ļoti nopietni. Vai
tā ir taisnība?

Iespējams, ka
salīdzinot ar pārējām valstīm tā var arī teikt. Taču, ja lūkojamies uz sevi,
tad jāsaka gan, ka mums nav vairs tā loma, kas bija pirms gadiem. Procesā ir
iesaistījušies dažādi citi spēlētāji, kas mūsu nozīmi mazina. Varbūt tas nav
tādā mērā, kā citās valstīs, tomēr tas noteikti vairs nav tā, kā bija kādreiz.

Kādi ir jūsu iespaidi par Rīgu?

Diemžēl,
man neiznāca to redzēt tik daudz, cik es būtu gribējis. Ja runājam par pilsētas
blīvumu, tad Rīga, protams ir ar krietni mazāku blīvumu nekā Barselona, ar
daudz tukšumiem. Reizē — ļoti skaista pilsēta — ar jūgendstila ēkām, ar koka
mājām. Interesanti bija vērot un sekot tiem projektiem, kas tiek attīstīti šajā
seminārā. Daži no piedāvājumiem apkaimēm aplūko diezgan komplicētus jautājumus.
Rīga ir pilsēta, kurā kādi nelieli, bet mērķtiecīgi jaunievedumi un iejaukšanās
publiskajā telpā — kādās asīs vai būtiskos elementos utt., var dot būtisku
ieguldījumu, lai artikulētu noteiktas pilsētas daļas.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
6 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Artis Zvirgzdiņš

Paldies, Mik, par atsauksmi. Noteikti tev ir daļa taisnība, bet jāsaka, ka tā drīzāk bija saruna, nevis iztaujāšana. Tāpēc arī sanāk, ka paudu savus vērtējumus un secinājumus, mēģinot sagaidīt apstiprinājumu vai noliegumu. Protams, tekstu gatavojot to var mainīt, tas vairāk attieksmes jautājums, šai gadījumā mainīts mainīts un ārā mests ir visai maz.

Fricis Vilnis

izcils raksts

Miks Kārkliņš

Paldies, Arti, par rakstu! Patiešām, piesātināts materiāls un neko sliktu te negribas teikt, bet…ja mēs patiesi būtu tiesas zālē, pretējās puses advokāts lektu kājās par liecinieka vedināšanu uz slēdzieniem. Nepārprotami labi sagatavots materiāls, kas tomēr prasās pēc vairāk brīvības…bet nu, tas tā…ātrāk, augstāk, tālāk!

Ceru, ka nākotnē, tādi cilvēki kā Jordi, varēs atbraukt un izstaigāt Rīgu savā nodabā. Gribētos tomēr dzirdēt vairāk kā vienu rindkopu par to kas svarīgs ir mums. Protams, seminārā var parādīt daudz ko, bet…tādi sirsnīgi komentāri no malas rodās tikai tā kārtīgi apmaldoties trejos brāļos.

Velreiz, paldies, un veiksmi darbos!

Artis Zvirgzdiņš

Paldies, Mik, par atsauksmi. Noteikti tev ir daļa taisnība, bet jāsaka, ka tā drīzāk bija saruna, nevis iztaujāšana. Tāpēc arī sanāk, ka paudu savus vērtējumus un secinājumus, mēģinot sagaidīt apstiprinājumu vai noliegumu. Protams, tekstu gatavojot to var mainīt, tas vairāk attieksmes jautājums, šai gadījumā mainīts mainīts un ārā mests ir visai maz.

Fricis Vilnis

izcils raksts

6
0
Lūdzu, komentējietx