Arhitektūras gada balva 2017 — pieteiktie darbi un kategorijas

Pieteikumu skaits — 36 — tas ir salīdzinoši mazāks nekā parasti un nevar saprast, vai tas vairāk liecina par arhitektūras un būvniecības industrijas apsīkumu, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, vai arī par iesniedzēju paškritiku. Pēc neseno gadu ievērojamā kultūras būvju biruma, kas bija saistīts ar Eiropas Savienības fondu naudas apgūšanu, tāda veida pienesuma nu ir krietni mazāk.  Tomēr ir tiešām interesanti un vērtīgi darbi un, protams, ir arī tādi, ko vietējā žūrija bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem varēs atsijāt jau pirmajā piegājienā.

Pilna informācija par gada balvai pieteiktajiem darbiem LAS lapā

Kategorijas

Jau iepriekš esmu izteicis savas šaubas par arhitektūras balvas dalīšanu kategorijās. Protams, atzīstu, ka tas ir arī pretrunīgs temats. Un tomēr, — uzlūkojot šī gada sarakstu Arhitektu savienības mājas lapā, pirmais iespaids ir, ka no jauna ieviestās kategorijas ainu drīzāk padara neskaidru un sadrumstalotu.  Neskaidrs ir jau pirmo divu kategoriju dalījums — kultūras būves (kur ietilpinātas kultūras, izglītības, sakrālās ēkas), kam seko — sabiedriskās būves (kam iekavās norādīts: viesnīcas, biroju ēkas, veselības un ārstniecības iestādes). It kā aptuveni skaidrs, tomēr tādas kultūras un izglītības būves kā Motormuzejs un RTU bibliotēka ir ievietotas nevis pirmajā no šīm sadaļām, kā liktos atbilstoši, bet otrajā.

Jāvaicā, — vai tiešām katrā no šīm kategorijām ir plānots pasniegt «mazo ananasu»? Tādejādi varbūt varētu skaidrot to, kāpēc Ekziperī skola ir pārstāvēta veselās trijās sadaļās — kā izglītības būve, kā interjers un vēl atsevišķi — kā ainavu arhitektūras darbs. Skaidrs, ka līdzīgi sadalīt savus projektus varētu arī citi autori — nu, vismaz atdalot atsevišķi interjeru. Nu noteikti, — kādi muzeji — atdalīt atjaunotu ēku un telpu no interjera un ekspozīcijas dizaina. Vai tas ir pareizi? Mana pārliecība, protams, ir, ka šādā konkursā būtu jēdzīgi ikvienu arhitektūras darbu vērtēt kā veselumu, nedalot sastāvdaļās. Šai konkrētajā gadījumā, — jo vairāk tāpēc, ka Ekziperī skola jau tāpat ir visticamākais galvenās gada balvas pretendents.

Un vai tiešām ananasu lemts piešķirt arī tādā  kategorijā kā Tirdzniecības ēkas, ražošanas, sporta, inženiertehniskās būves? (Tur šobrīd ir divas būves, vēl viens iepirkšanās centrs ir arī pie sabiedriskajām ēkām). Diskutēt var arī par to, vai viesnīca, ja tā izveidota vecā mājā, vairāk iekļaujas pārbūvju vai tomēr — iepriekš aprakstītajā sabiedrisko ēku sadaļā?  Un tieši tāpat — bijušās LNB Letonikas ēkas pārbūve, piemērojot to saeimas vajadzībām, — atškirībā no iepriekšminētās viesnīcas, šis darbs tomēr ir iekļauts tieši sabiedrisko ēku kategorijā. Visi šie piemēri atklāj, cik nejēdzīga ir arhitektūras darbu kategorizēšana šādās formālistiskās, taču reizē neskaidrās, amorfās grupās.

Taču lielākais trūkums dalīšanai apstrīdamās kategorijās, manuprāt ir tas, ka šobrīd, piemēram, sabiedrisko ēku sadaļā ir acīmredzami vairākas ēkas, kas varētu pretendēt uz apbalvojumu. Tomēr saņems tikai viens un pārējie nogrims aiz kādas apšaubāmas tirdzniecības un rūpniecības ēkas, vai kaut vai — aiz interjera un labiekārtojuma projektiem.

Darbi

Atraujoties no kategoriju tēmas, tomēr ir jāpiemin interesantākie un intriģējošākie darbi. Neapšaubāmi nozīmīgākais un  spilgtākais pieteikums ir Ekziperī skola Piņķos (8 A.M.). To nepārspīlējot var nosaukt par jauno soli un būtisku pakāpienu Latvijas izglītības arhitektūrā, kur pēc nozīmības pēdējo 25 gadu laikā tam līdzvērtīga ir tikai viena, pirms dažiem gadiem apbalvota ēka. Interesanta un asprātīgi risināta pārbūve, izveidojot mūsdienīgas apspriežu, konferenču zāles vecā Vecrīgas namā ir jau pieminētā jaunā saeimas ēka Jēkaba ielā (ARHIS). Tāpat jāmin arī atjaunotais Motormuzejs, daļa no kura gan gada balvai startēja jau iepriekšējā gadā (ARHIS). Vērā ņemama ir koka konstrukcijās veidotā Latvijas Valsts mežu biroja ēka Dundagā (5. iela).

Attēlos interesanta un skaista izskatās jau pieminētās 18. gs. noliktavas ēkas pārbūve par viesnīcu, Vecrīgas dienviddaļā, Mākslinieku nama pagalmā (Palast architekts), ieturēta Latvijas labākajās renovāciju arhitektūras tradīcijās, kur jaunais prasmīgi un harmoniski integrēts vecajā. Noslēpumaina, mistēriski intriģējoša iekštelpas arhitektūra ir Latvijas grāmatniecībai veltītās pastāvīgās izstādes iekārtojums Nacionālajā bibliotēkā (GAISS), ko, protams, īpašu dara arī vērienīgais un interesantais ekspozīcijas saturs. Starp citiem darbiem jāmin arī  Sintijas Vaivades un Pētera Bajāra projektētās privātmājas, kuras kopumā raksturo tāds kā bezkompromisa laikmetīgums (nu, tajā nozīmē kā modernity).

Īpašs gadījums ir Šaoliņas lidojošo mūku teātris (Austris Mailītis). Piekrītu, ka tam noteikti ir jāparādās šādā skatē, taču būtībā sacensties ar pārējiem jau tas nevar. Jo skaidrs taču, ka aizsūtīt žūriju uz Ķīnu — to kādu laiku vēl LAS nevarēs atļauties. Tas nav gluži tā kā ar Lietuvas arhitektūras balvas žūriju, kas varēja ierasties Rīgā, lai apskatītu un pieredzētu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēku, lai pēc tam to arī apbalvotu. Tomēr atzīmēšanu šis Latvijas arhitektūras eksporta darbs noteikti ir pelnījis.

Līdzīgu argumentu dēļ man šķiet neadekvāti ārzemju žūrijas vērtējumam uzticēt to nesenos gados ieviesto kategoriju, kas tiek dēvēta par Procesiem.  Vispirms jāsaka, ka pats fakts, ka ir šāda Procesu kategorija (un tā nudien ir cita kategorija, atšķirībā no būvēm), man šķiet ļoti jēdzīgs. Taču likt kaut ko vērtēt nevis klātbūtnes  pieredzē, bet pēc stāstiem un prezentācijām —par  kādām izstādēm vai pasākumiem, kas ir reiz bijuši un nu jau beigušies, vai arī grāmatas, — tās taču ir lietas, kuru nozīme un loma vislabāk ir saprotama tieši konkrētajā Latvijas arhitektūras kultūras kontekstā. Tāpēc man šķiet drusku liekulīgi šo te Procesu vērtēšanu uzgrūst ārzemju žūrijai,  — manuprāt ar to taču daudz ticamāk var izdarīt tā pati vietējā, nacionālā žūrija. Jēdzīgs gan man liekas no jauna ieviestais punkts, ka Procesi uz lielo balvu tomēr nevar kandidēt, — tā tomēr pienāktos būvei, telpai, nevis kādai norisei.

Nobeigumā vēl gribētu sacīt, ka savukārt ārzemju žūrijas lomu pašas arhitektūras vērtēšanā gan es neapšaubu. Protams, arī viņu lēmumos tāpat ir klāt sava tiesa subjektivitātes, kas taču ir atkarīga no konkrētajiem pieaicinātajiem cilvēkiem. Un, kā zināms, šajā ārzemju žūrijas sastāva komplektēšanā  nereti lielāku lomu spēlē gadījums, pazīšanās un iespējas kādu sarunāt, nevis skrupuloza atlase. Tomēr vairākas reizes esot klāt šai procesā, man nav bijis iemesla apšaubīt viņu profesionalitāti kopumā un spējas ātri aptvert būtību. Protams, viņu gadījumā varbūt nevajag gaidīt, lai tiktu novērtēta kādu ēku specifiska sociālā, nacionālā nozīmība tieši Latvijas kontekstā (kā gadījumā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, Rēzeknes Goru vai kādiem citiem), — skaidrs, ka viņi koncentrējas uz arhitektūras un telpas kvalitātēm, un uzlūko no savas pieredzes, sava reģiona vai pat globālā konteksta, sniedzot to nereti vērtīgo «skatu no malas».

Latvijas Arhitektūras gada balvas 2017 nacionālā žūrija: Vītauts Biekša (Vytautas Biekša, Processoffice), Mārtiņš Jaunromāns, Rasa Kleina, Andis Sīlis, Ilze Paklone, ainavu arhitekts un biroja Landshape dibinātājs Ģirts Runis un Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens.

Gada balvai nominētie darbi tiks paziņoti 11. aprīlī plkst. 12.00 preses konferencē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pēc tam darbu uzsāks starptautiskā žūrija. Konkursa apbalvošanas ceremonija notiks 19. maijā Arhitektūras nedēļas ietvaros, kad no 15. līdz 19. maijam norisināsies vairāki arhitektūras nozarei veltīti notikumi, to skaitā  ārvalstu lektoru publiskas lekcijas un konkursa nominantu darbu izstāde.