Latvijas architektūra Nr. 124 (2/16)
Numura tēma: zaļās sienas un jumti
Viessredaktori: Helēna Gūtmane,
Ilze Rukšāne, Marks Geldofs
Jaunākajā žurnāla numurā arhitekts Aigars Vilnītis
stāsta par savu māju ar zāles jumtu. Zaļo jumtu nākotni «Maximas
sindroma» aspektā apcer psihologs Ivars Austers, bet Rīgas zaļo jumtu tēmu izvērš Evita Alle. LU botāniskā dārza eksperimentālos zaļos
jumtus
apskata Inese Nāburga–Jermakova, un Didža Jaunzema Dabas koncertzāles paviljonu — Ilze Paklone. Jānis Borgs analizē Ingūnas Rībenas un
Gļeba Panteļejeva radīto OjāraVācieša pieminekli Carnikavā, Andris Šnē — jauno
Tērvetes pili. Dace Bērziņa un Andris Ločmanis dalās iespaidos par Sēnas krastmalu
Parīzē, bet Katrīna Kukaine analizē progresīvo Luāras ielejas ainavas dzīvās
kultūras pārvaldības modeli. Žurnāls iepazīstina ar Venta Didrihsona nerealizētajiem projektiem, starptautiski atzītās dD studio darbiem muzeju iekārtošanā un
Agneses Rudzītes Kirilovas smilšu un sniega skulptūrām. Ināra Appena kritiski
vērtē jaunās skulptūras Latvijas pilsētu vidē.
Pašam savs zaļais jumts. Redaktoru sleja
Jau gandrīz desmit gadus LA
«zaļā» burtnīca mēģina dalīties zināšanās par vidi, kas atrodas arhitektu,
investoru un politiķu interešu perifērijā. Protams, tā nav, ka «telpa starp
mājām» ir vienaldzīga tās galvenajiem «būvniekiem»: jebkurš piekrīt domai, ka
ārtelpai jābūt estētiski pievilcīgai, ekonomiski un sociāli daudzveidīgai un
veselību stiprinošai, nevis graujošai. Pat vairāk — katrs cenšas padarīt savu
privāto dārziņu pēc iespējas atbilstošāku šiem principiem, bieži ekonomisko
faktoru pakārtojot ilgtspējības principiem.
Ilgtspēja ir metafora, kas
šodien plaši zināma pilsētvides radīšanā iesaistītajiem, tā ne reizi vien
ierakstīta teju visu līmeņu normatīvajos dokumentos un vadlīnijās. Taču viens
skats pa logu vai pastaiga pa Rīgas ielām, īpaši pēc ceļojuma uz Rietumu
pilsētām, liek aizdomāties par urbāno metaforu līkločiem ceļā uz kvalitatīvu iemiesošanu
akmenī un kokā. Šķiet, ka kvalitātes Rubikona* atrodas starp «mans» un «citu»,
starp «publiskais» un «privātais» un sākas motivācijā. Piederības motivācijas
procesi ir psiholoģijas, nevis
urbanistikas, lauciņš.
Šogad «zaļā» burtnīca
iniciē psihourbanistikas jēdzienu, pieskaroties ar pilsētvidi saistītajām sabiedrības
psihiskajām traumām, mēģina izprast «zaļo» projektu spožumu un postu, apskata robežas
starp privāto un publisko pārvarēšanas veidus un diskutē par stereotipiem
arhitektu, inženieru un ierēdņu galvās. «Zaļie jumti» ir burtnīcas pamata tēma,
taču jēdziena semantiskā ietilpība, ēkas jumta un cilvēka domāšanas metaforiskā
līdzība ļauj to izmantot, lai runātu par iespējām iegūt katram savu «zaļo jumtu».
Burtnīcas viesredaktoru
komanda pārliecināta, ka tieši arhitektam pašaizliedzīgi jāseko ideālās cilvēkvides
koprades «Betlēmes zvaigznei», nesot «zaļās» zināšanas investoriem un politiķiem. Tiesa, tas prasa vairāk ārpus darba laika,
lai iegūtu vajadzīgas zināšanas un mazāk augstprātības, lai iemācītos domāt kā
investors, politiķis vai iedzīvotājs un runāt viņa valodā. Jo tikai katra no
mums «zaļais jumts» palīdzēs sasniegt pret visiem atvērtās un draudzīgās,
skaistās un veselās pilsētas zaļo arhipelāgu.
Helēna Gūtmane, Ilze Rukšāne, Marks Geldofs
* latīņu: Rubico, itāļu: Rubicone ir neliela upe Itālijas pussalas ziemeļdaļā. Vēsturiski pazīstama ar Jūlija Cēzara izšķiršanos 49. gadā p.m.ē., kad viņš pretēji Senāta aizliegumam ar saviem leģioniem pārgāja minēto upi, iebrūkot romiešu provincēs. Teiciens «pāriet Rubikonu» nozīmē pieņemt neatgriezenisku lēmumu par riskantu vai revolucionāru darbību un spert izšķirošu soli.
